Mana diagnoze - multiplā skleroze
Dubls N2. Vizīte pie psihiatra.
Šis man bija ļoti apzināts lēmums, jo es ieraudzīju, ka staigāju maskā.
Es nebiju godīga ne pret sevi, ne citiem, cenšoties izturēt savu ikdienas slodzi, lai arī nestrādāju algotu darbu.
Ejot terapijā jau daudz ko biju ieraudzījusi, sapratusi un izdarījusi, bet liela neapmierinātība kaut kur visu laiku vilkās man līdzi… lai arī centos to neizrādīt, tomēr beigās ieraudzīju savu masku aiz kuras slēpjos un nolēmu aiziet pie psihiatra ar nodomu, ka varētu sākt lietot antidepresantus.
Ļoti negribēju braukt uz Rīgu, tāpēc izvēlējos iet pie vienīgā psihiatra, kurš mani var pieņemt manā pilsētā. Tā bija psihiatre Ieva Reiktere, kura strādā gan Rīgā, gan citās pilsētās.
Biju ļoti priecīga, ka daktere bija ļoti kompetenta un veltīja man laiku gandrīz stundas garumā, kuras laikā man uzdeva vairākus atvērtos jautājumus, lai labāk izprastu manu sūdzību par savu pašsajūtu.
Tā kā man ir pieredze gan ar psihiatru, gan psihoterapeitu, tad es sapratu, ka viņa zina, ko dara un sāka ar jautājumiem par manām attiecībām ar manu mammu. Uzklausot mani viņa man piedāvāja antidepresantus, vieglu devu un pēc pusotra mēneša atnākt uz atkārtotu vizīti, lai noskaidrotu kā šie antidepresanti (AD) mani ietekmē. Jau brīdināja, ka tie būs jālieto ilgāku laika posmu.
Manī bija satraukums, jo biju dzirdējusi no paziņām, kuriem ir pieredze AD lietošanā, ka ir garastāvokļa svārstības, bet biju gatava savam jaunajam eksperimentam.
Man tas bija īpaši satraucoši, jo, kā kaut kad, kādā sarunā teica mūsu Simona, ka es esmu naturopāte. Kam varu piekrist, jo visas savas dzīves problēmas gribu atrisināt ar dabiskiem līdzekļiem. 😀 hahaha
Laikā starp atkārtoto vizīti pie psihiatra, man bija paredzēta vizīte pie manas jaukās neiroloģes un es padalījos viņai, ka biju pie psihiatra un sāku lietot AD, par ko daktere bija ļoti priecīga, uzsverot, ka tas ir vēl viens instruments kā mēs varam sev palīdzēt.
1. kuri izvairās lietot medikamentus, kurus viņiem izraksta neirologs.
2. kuri lieto tikai medikamentus un neko citu savā ikdienā nemaina.
3. kuri, jau saņemot atzinumu par diagnozi, sākuši lietot medikamentus, uzsākuši terapiju un papildus tam meklē alternatīvās metodes kā sev palīdzēt.
Vaicāju, kādi tad ir rezultāti starp šīm trim grupām un daktere atbildēja, ka protams tiem, kuri uzzinot par diagnozi ir sākuši lietot medikamentus, ko izraksta neirologs, uzsākuši psihoterapiju un mācījušies ieraudzīt, kas notiek viņu galvās, un, papildus tam, meklējuši alternatīvās metodes, kuras uzlabo cilvēkam viņa labjūtību.
Tad neiroloģe man lūdza nosaukt psihiatru un psihologu vārdus, ar kuriem man ir bijusi pozitīva saskare, jo viņa tos iesaka citiem saviem pacientiem.
Tāpēc šeit, es dalos ar terapeitiem, kuri ir man palīdzējuši manā dzīves gaitā.
Psihiatre Dr.Ilze Treimane, pie kuras biju vizītē Neirožu klīnikā. Viņa ar pirmo jautājumu atvēra man acis un tikšanās pie viņas Neirožu klīnikas ietvaros mani pamudināja sameklēt sev psihologu ar kuru atrādāt ilglaicīgi.
Pēc drauga ieteikuma atradu psihoterapeiti Velgu Sudrabu, kura specializējas psihosomatikas tēmā un nesen izdeva grāmatu par šo tēmu “Medicīniskā psihosomātika”, bet viņu es izvēlējos, jo ieraudzīju, ka man ir līdzatkarīgas attiecības ar savu mammu, kuras vēlējos atrisināt, jo skaidri ieraudzīju ka viņas ietekme uz mani atstāj sliktas sekas uz manu veselību (to man palīdzēja ieraudzīt psihiatre Ilze Treimane) un Velga Sudraba specializējās arī šajā tēmā - līdzatkarīgas attiecības.
Vēlāk, ne tik ilgu laika periodu, bet ļoti pozitīva pieredze bija pie psihoterapeites Madaras Pumpures, kura mani uzrunāja ar savu IG profilu < sakartosevi >.
Un, nesenā pieredze ar psihiatri Ievu Reiktere, kurai nav nedz mājaslapas, nedz sociālo tīklu profila, bet internetā ir atrodams neglaimojošs komentārs, zem kura es uzrakstīju savu pozitīvo pieredzes stāstu, lai citi, kuri meklē par viņu ko internetā redz arī manu, šogad ievietoto pozitīvo atsauksmi.
No savas puses varu tikai piekrist, ka, lai atbalstītu sevi šajā ceļā, ejot roku rokā ar nopietnu diagnozi, kurai vēl neviens nav atradis to īsto metodi kā pacientiem palīdzēt tikt ar to galā ir jāizmanto visas iespējas, jeb instrumenti, kādi ir pieejami tagad 2024.gadā, kad es rakstu šo rakstu.
Un tā…paiet mans pusotrs mēnesis un es esmu ļoti priecīga, jo šajā laikā mani nepavadīja nekādi melnie. Es nekļuvu par dārzeni (vienojāmies ar Vīru, ka viņš būs godīgs, ja redzēs, ka es kļūstu par dārzeni, kurš skatās vienā punktā un nereaģē).
Uzrakstot pēdējo teikumu aizdomājos - kāda stereotipiska domāšana :D
Un, mani pārsteidza tas, ka man atgriezās sen aizmirstas kvalitātes, kuras es sev jau biju norakstījusi!
Prāta asums, dzīvesprieks, es pat paiet varēju labāk, jo kāja vairs nebija tik notirpusi un uzlabojās apetīte par kuru es sūdzējos savai psihiatrei (un jūs jau esat pamanījuši, ka ēdiens un pašsajūta ir mans lauciņš un es ļoti labi saprotu, ka ja negribas ēst, tad veselīgo sevī dabūt ir nereāli grūti un tad visas kvalitātes sāk jukt, brukt un zust..).
Tā es priecīga devos uz atkārtoto vizīti pie psihiatres un viņa man prasa - kā tev klājās, kā tu jūties?
Es saku - labi, ļoti labi. Jūtu, ka manas fiziskās un kognitīvās spējas, kuras jau biju norakstījusi sāk atgriezties un uzlaboties.
Par ko daktere bija priecīga un teica, ka arī turpmāk varu lietot šīs zāles.
Kad prasīju - cik ilgi?
Daktere teica, ka visu atlikušo mūžu.
Tad es samulsu. Ļāvu savā galvā iziet 150’000 šaubīgām domām par un pret, un vaicāju - vai arī turpmāk man var atgriezties manas kvalitātes, par kurām es esmu jau aimirsusi?
Uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi, ka tas ir iespējams.
Vaicāju, bet kā tā? Man taču ir MS, kas ir atstājis sekas, kuras man likās būs neatgriezeniskas!
Uz ko terapeite atbildēja, ka viss ir mūsu galvās!
Es sev uzdevu tikai vienu jautājumu - vai es izvēlos baidīties no šīm mazajām baltajām tabletītēm un tās nelietoju vai izvēlos to labo sajūtu kāda man ir parādījusies, un par kuru es jau sen biju aizmirsusi, vai atgriežos pie tās Santas, kura bija pirms diviem mēnešiem - nelaimīga, sakņupusi, kaut kur izmisusi, negatīvi noskaņota, jo neredzēju izeju no tā visa?!?
Atbilde nebija ilgi jādomā. Es dzīvoju šodienai. Man ir brīnišķīgs Vīrs un divi bezgala jauki dēli ar kuriem gribu doties piedzīvojumos.
Es esmu iemācījusies neanalizēt, nedomāt, nesatraukties, par to visu domāšu kaut kad, pēc tam. Jo nav pareizi vai nepareizi, tā ir mana dzīve, mana pieredze šeit uz zemes.
Ar visu šo garo rakstu es gribu teikt, izmanto psihologa, psihoterapeita un psihiatra pakalpojumus, nebaidies no šie speciālistiem, nemoki sevi.
Paldies, ka lasi - Santa.
Manas attiecības ar ēdienu
Manas attiecības ar ēdienu ir veidojušās vairākos posmos.
Pirmais posms uzreiz pēc tam, kad ieguvu MS diagnozi (2006.g)
Man bija divdesmit gadu un es svēru 94 kg.
Gada laikā pēc diagnozes uzstādīšanas nonācu pie lēmuma, ka vēlos atbrīvoties no sava liekā svara.
Aizgāju uz svara vērotājiem un man pietika ar vienu reizi, jo tur es ieguvu zināšanas par to, cik daudz vai precīzāk MAZ, cilvēkam vajag, lai tas ir uzņēmis sev vajadzīgo no pārtikas, lai izdzīvotu.
Tagad, atskatoties uz šo pieredzi man ir skaidrs, ka tas bija klikšķis, lai es atdalītos no ģimenē pārmantotajām tradīcijām, kuras es kā bērns, AUTOMĀTISKI pārņēmu, nedomājot vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs.
Iepriekšējā rakstā jau minēju, ka mani vecvecāki ir dzīvojuši laukos un strādājuši, lai paši iegūtu savu pārtikas grozu. Tie daudz strādāja, daudz patērēja savu fizisko slodzi un loģiski, ka tiem vajadzēja uzņemt lielāku daudzumu pārtikas.
Man garšoja kartupeļi, mērces, salāti, gaļa - kam tad tas negaršo, bet, ja cilvēks dzīvo lielpilsētā, tad viņam jāsaprot, ka jāuzņem pārtika, balstoties uz to, cik daudz tas patērē savas fiziskās enerģijas.
Uzturs ir daudzveidīgs. Ir pārtika, kas baro muskuļus. Tas nepieciešams tiem, kas piekopj aktīvu dzīvesveidu. Un ir pārtika, kas pabaro smadzenes, kas piemērota tiem, kas strādā ar “galvu”.
Manuprāt, šobrīd tā ir lielākā daļa mūsdienu sabiedrības.
Tie ir tie, kuri strādā pie datora. Bet, atskatoties uz to, kas notiek pusdienlaikā, tad visi, kas strādā ofisos, noskrien lejā uz kafejnīcu un, ēdot pusdienu piedāvājumu (kas ir lēts un garšīgs piedāvājums) neiztērē no šīs porcijas uzņemto enerģiju.
Sava mazkustīguma dēļ - jo ir sabiedriskais transports, personīgais auto - sabiedrībai ir problēmas ar lieko svaru un vecumam pieaugot, tam klāt nāk citas veselības problēmas.
Es pati esmu to piedzīvojusi, kad strādāju ofisā un ēdu sātīgas pusdienas.
Kā jau sieviete arī es, mūždien, vēlējos izskatīties slaidāka. Draudzene man ieteica izlasīt grāmatu Ēst, lai dzīvotu, kuru ir sarakstījis sertificēts ārsts un uztura zinātnieks. Grāmata paplašināja manu apziņu un iedrošināja uz eksperimentu - kļūt par veģetārieti.
Es noslēdzu vienošanos ar sevi, jo gribēju zināt, kā es jutīšos, ja izslēgšu no savas ēdienkartes gaļu (eksperimentēju 2015.gadā).
Ieguvums: Beidzot, tiku vaļā no tiem četriem liekajiem kilogramiem, ar kuriem netika galā neviena diēta. Ieguvu lielāku pašpārliecinātību, jo varēju ielīst tajās foršajās džinsenēs un ieguvu VAIRĀK ENERĢIJAS! Galva strādāja daudz labāk, jo pēkšņi es spēju atcerēties vairāk un ikdienā prast efektīvāk izmantot savas intelektuālās zināšanas.
Pēc sajūtām - ieguvu vieglumu dzīvē.
Tā kā, man tas viss bija tikai eksperiments un es nebiju dzīvnieku aizstāvis, tad man nebija pretenzijas pret gaļas produktu lietošanu. Es IEMĀCĪJOS SAJUST, KAD MANS ORGANISMS MAN PRASA PĒC GAĻAS. Bet tagad, es nespēju iedomāties, ka varētu atgriezties pie tā ēšanas režīma, ar kādu dzīvoju pirms piecpadsmit gadiem, kad gaļa manā ikdienā bija, teju katru dienu.
Nākamais eksperiments bija VEGĀNISMS. Tas ir tad, kad izslēdz no sava uztura visus dzīvnieka izcelsmes produktus - gaļu, pienu, olas utml.
Ieguvums pēc eksperimenta: Iemācījos jaunas receptes, kas balstītas uz augu izcelsmes produktiem. Sajūtu ziņā, apziņa, ka es varēšu izdzīvot, ja man nebūs govs, no kuras paņemt pienu, lai uztaisītu sieru un izceptu steiku.
Nākamais eksperiments - SVAIGĒŠANA, kad lieto svaigu augu valsts produktus. Apzināti to sāku pavasarī, kad vācu pirmos zaļumus - gārsu, nātri, uz palodzes audzēju salātus, diedzēju graudus.
Šis eksperiments man dabiski izbeidzās ziemā, jo aukstums un saules trūkums apgrūtina iespējas tikt pie svaigiem lakstiem, protams, var pirkt veikalā, tomēr es arī sajūtu ziņā sapratu, ka gribu siltu pupiņu zupu.
Nākamais eksperiments - FASTINGS, jeb intervālā ēšana.
Tas ir tad, kad ēd, ievērojot konkrētu intervālu starp ēdienreizēm.
8 stundas. 16 stundas vai 20 stundas.
Šī man bija visjaudīgākā pieredze, jo es ieguvu milzum daudz enerģijas, kuras man iepriekš nebija tik daudz. Un es ieraudzīju kā strādā man Prāts! Bet ne par to, šoreiz ir mans stāsts.
Tagad, priekš sevis es esmu atradusi savu ideālo ēšanas režīmu - tas ir piemērots gadalaika cikliem.
Pavasarī, kad daba mostas es organismam ļauju attīrīties no smaguma, kas uzņemts ziemā. Es izjūtu vēlmi pēc badošanās un ļauju ķermenim darboties, patērējot, ziemas laikā uzkrātās rezerves. Ne velti, kristiešiem pirms Lieldienām tiek ieturēts lielais gavēnis.
Vasara ir īstais laiks svaigēšanai, jo pati daba sniedz tik daudz veltes, no kurām cilvēks var pārtikt.
Rudens ir laiks, kad nogatavojas arī smagāka pārtika - kartupeļi, bietes, burkāni... un ir laiks gatavoties ziemai.
Ziemā ir svarīgi, lai ir silti un cilvēkiem prasās sātīgāks uzturs, jo ķermenis sāk patērēt vairāk enerģijas, lai sevi sasildītu.
Izmantoju principu - ēst tad, kad gribas ēst.
Neizpildu tādas normas kā brokastis, pusdienas, launags un vakariņas.
IEKLAUSOS savā organismā un, šo spēju to sadzirdēt, man ir devuši mani pieredzētie eksperimenti.
Ēdu tad, kad JŪTU IZSALKUMU. Patiesībā, biju jau aizmirsusi kā tas ir, kad man tik tiešām gribas ēst. Jo piespiežot sevi izturēt lielo intervālu starp ēdienreizēm (intervālā ēšana) es, beidzot sapratu, kāds ir mans izsalkums!
Piekopjot intervālo ēšanu es pamanīju savu vājo punktu - kad ir stress, tad nenormāli gribas kaut ko apēst.
Analizēju, kas manī notiek un kāpēc rokas sniedzas pēc ēdiena un ieraudzīju, ka to man ir iemācījušas manas dzimtas sievietes - mana ome un mamma, kuras ir bijušas ļoti korpulentas! Un kas mani atšķir no viņām? Tas, ka es negribu būt tāda pati kā viņas, kuras savu neapmierinātību pret dzīves situācijām noklusē un nerisina, bet apēd!
Es pamanīju, ka biju viņu kopija, tāpēc arī tagad, kad neesmu resursā, tad rokas sniedzas pēc ēdiena. Tagad, kad es saprotu, no kurienes tam aug kājas, es uzdodu sev jautājumu - kā es sev varu palīdzēt, izvēloties NEAPĒST kilogramu gotiņas?!
Spēju analizēt sevi, savas ikdienas situācijas, ieraudzīt cēloņus tam, kas notiek manā dzīvē man iemācīja psihoterapijas pieredze.
Daudzas lietas analizēju caur savas dzimtas sievietēm - mammu, omi un sapratu, ka tas nav mans! Tās metodes, ar kurām viņas risināja savu dzīvi, tās nav tās metodes ar kurām es vēlos risināt savējo.
Tas, ko es vēlos tev ieteikt - nebaidies eksperimentēt un mainīties.
Izvēlies sev tīkamu izaicinājumu un iemācies SAJUST, kā jūtas tavs ķermenis.
Lai spētu pamanīt un sajust pārmaiņas, izaicinājumam jānotiek vismaz mēnesi.
Idejas izaicinājumiem - mēnesis BEZ:
cukura;
gaļas;
piena produktiem;
kviešu produktiem - makaroni, gaišā maize, smalkmaizītes.
Pēc eksperimenta SAJŪTI, kā jūtas tavs ķermenis un izvēlies, ko no tā visa tu vēlies atgriezt savā uzturā.
Interesanti ir tas, ka pēc tam, kad esi iztīrījis savu organismu no liekā, tad vairs nemaz negribas atgriezt savā ikdienā to, no kā atteicies.
Manā gadījumā, es atradu alternatīvas kā saldināt savu dzīvi. Ja arī izvēlos ko saldāku, tad varu neuztraukties, ka cukura ikdienas patēriņa limits būs izsmelts.
Varu salīdzināt, pirms desmit gadiem es pirku cukuru, vismaz 2kg mēnesī.
Tagad, viena kg paka cukura mūsu ģimenē ir uz pusgadu!
Cik kilogramus cukura tu patērē mēnesī?
Produkti, kurus es izvēlos nelietot - desas, cīsiņi, jogurti, baltmaize, konservi, bulciņas, cukurs.
Bija laiks, kad es strikti turējos, lai nekādā gadījumā nepārkāptu sev uzliktos ierobežojumus.
Tagad es pieeju tam brīvāk un, ja esot ciemos mani cienā ar desām es to varu apēst un pēc tam varu sev apstiprināt, ka man labāk patīk dzīvot bez tām.
Produkti, kuri tiek lietoti reti (ne vairāk kā 1x mēnesī) - biezpiena sieriņi, cepumi, konfektes, graudu maize.
Produkti, kuri tiek regulāri pirkti - bioloģiskā Ķelmēnu maize, griķi, rīsi, dažādas pupiņas, dārzeņi, rieksti, augļi un dārzeņi (kad beidzas savējie, tad pērkam no vietējām saimniecībām).
Tagad, kad pēc savas pieredzes un jauniegūtajām zināšanām, es skatos uz saviem bērniem, es redzu, ka viņi ēd tad, kad viņiem gribas ēst un ļauju viņiem dzīvot pēc šāda principa. Man ir svarīgi, lai viņi ikdienā uzņem daudz augļus un dārzeņus. Viņi paši man parāda, ka gaļa tiem ir otrajā plānā un no piedāvātajiem ēdieniem ar gaļu viņi tos izvēlas reizi nedēļā. Manuprāt, mūsdienu bērni paši jūt, kas tiem ir vajadzīgs un es mācos no tiem.
Es dalos ar savu pieredzi, jo pati esmu smēlusies un iedvesmojusies no citu cilvēku pozitīvajām pieredzēm, redzot, kā uz dzīviem cilvēkiem, kuri slimo, strādā uzņemtā ikdienas satura korekcijas.
Ieguvumi, eksperimentējot.
Apziņas paplašināšana - uzzini to, ko nezināji pirms tam.
Jaunas pieredzes iegūšana - uzzini, ka vari to, par ko iepriekš pat nenojauti.
Neironu attīstība - iespēja ierādīt tiem jaunus ceļus, kas paliek uz mūžu, visiem pēcnācējiem.
Sajūta, ka iespējams ir viss!
Lai tava pārtika ir tavas zāles un labsajūtas avots
Bērnībā mēs iemācāmies kā uztvert pasauli, balstoties uz to, kā pret to attiecas cilvēki mums blakus, mūsu atbalsta personas. Primāri, tie ir mūsu vecāki, vecvecāki, aukles.
Manai paaudzei tie ir vecāki, kuru vecāki ir pieredzējuši otro pasaules karu. Tie ir tie vecie laiki, kad nebija visu to zināšanu un tehnoloģisko brīnumu, kādi ir pieejami tagad, kuri sniedz pilnīgi citas iespējas kā dzīvot un uztvert pasauli.
Tātad, ja neattīstītos, ejot laikam uz priekšu, bet dzīvotu tieši tāpat kā dzīvoja mūsu vecāki vai vecvecāki, tad tas viss nebūtu atbilstoši vai piemērots videi, kura, acīmredzami, ir mainījusies.
Esmu bezgala pateicīga, ka, caur saviem vecvecākiem, esmu pieredzējusi īstu dzīvi laukos, kad tiem bija govis, vistas, truši, lieli dārzi un es redzēju kā viņi strādāja, novācot ražu un pārstrādājot to, lai pārziemotu.
Tātad, manā apziņā ir šis fails un es zinu, ka var arī tā.
Jā, laiks iet uz priekšu un pasaule mainās. Tagad Latvijā, ir būtiski samazinājušās mazās mājsaimniecības, kurās tiek piekopta šāda veida saimniekošana, jo attīstās industrializācija.
Ir pārtikas veikalu ķēdes, kurās var nopirkt visu nepieciešamo un cilvēki vairs neredz vērtību tam, lai ieguldītu savus resursus - darba spēku, naudu, lai pats nodrošinātu sev pārtikas grozu.
Attiecīgi, cilvēkiem ir vairāk brīva laika, jo nav jāuztur mājlopi, kuri dotu pienu, gaļu un olas. Nav jādomā par to kā iegūt ražu, graudus, dārzeņus un augļus, jo visu var nopirkt un, dzīves dārdzības dēļ, tas “neatmaksāsies”.
Neatmaksāsies - ir klišejiski pieņemts lēmums jo, ja paskatītos uz to no cita rakursa, tad ilgtermiņā, rūpējoties par sava pārtikas groza nodrošināšanu, cilvēks vairāk kustinātu savas smadzenes, domājot par to, kas jādara, lai uzturētu savu saimniecību. Tas vairāk fiziski kustētos, ieguldot savu roku darbu un vairāk laika pavadītu svaigā gaisā.
Tas izpildītu visas trīs galvenās pamatfunkcijas, kas uztur cilvēku pie labas veselības - kvalitatīva pārtika, kas spēj izaugt tavā dzimtajā vietā, atbilstoši taviem platuma grādiem - Latvijā.
Paskatīsimies, kādu ietekmi industrializācijas attīstība atstāj uz mūsdienu sabiedrību. Piebildīšu, ka šī attīstība nav slikta, jo ir tehnoloģiju laikmets un mums ir pieejami ntie gadžeti, kas ir wow! un daudzi no tiem palīdz mūsu ikdienā.
Piemēram, produkts X, batoniņš ar riekstiem - rieksti taču ir veselīgi vai ne? Bet, ja tie ir aplieti saldā cukura sīrupā, jo cilvēkiem garšo saldas lietas un bērniem, vēl jo vairāk, bet cukurs ir viena no lietām, kas veicina atkarību!
Batoniņa pievienotā vērtība, pirmajā brīdī liekas rieksti, bet, ja mēs pievērstu uzmanību tam, cik gramus cukura mēs uzņemam, sasummējot kopā ar citu produktu, pievienoto cukuru, kuru ikdienā lietojam, tad beigās sanāk, ka cukurs ieņem godpilno pirmo vietu, bet citas sastāvdaļas nespēj to konkurēt.
Tāpēc, ne velti ir ieteikums, kad sāp kakls vai, piemēram, sievietēm ir infekcijas tur lejā, samazināt cukura patēriņu, jo cukurs garšo baktērijām.
Cukurs tiek pieminēts zinātniskajos rakstos, kuri raksta par iekaisuma faktora mazināšanu cilvēka organismā.
Cilvēkam ir vairāk laika, jo nav nepieciešamības pašam veidot savu pārtikas grozu. Visu var nopirkt veikalā, attiecīgi veidojas mazkustīgums, cilvēki mazāk laika pavada svaigā gaisā. Iekštelpās viņus izklaidē TV, jaunie gadžeti, dators, kam ir internets, kurā var atrast visu!
Protams, cilvēkam ir jāēd un veikalos tam ir pieejams milzīgs pārtikas sortiments, kas ir garšīgs, jo piesātināts ar garšvielām, kuras lietojot ilgtermiņā, izraisa atkarību, kas ir iemesls, kāpēc cilvēki bieži, uzturā lieto pārsaldinātos saldumus un čipšus, jeb izvēlas vienus un tos pašus pārtikas produktus, jo tie ir garšīgi.
Bet! Cik daudz patērētājs uzdod sev jautājumu - kādu pievienoto vērtību (PV) man sniedz šis pārtikas produkts, par kuru es maksāju savu naudu?
Es pievēršu uzmanību produkta sastāvam.
Jā, tas ir garlaicīgi, ja izvēlies sevi pabarot veselīgi, jo veikalā nevari ņemt visu, kas pagadās un, visbiežāk, sev nākas atteikt garšīgos atlaižu produktus, jo tie kas stāv acu līmenī un ir novietoti veikala vispieejamākajā vietā, bieži vien, ir ar ļoti zemu pievienotu vērtību! Un to apēdot, ieguvums ir vien bada sajūtas neitralizēšana, nevis kvalitatīva sava organisma pabarošana.
Bet garlaicīgi ir līdz brīdim, kad tas pārvēršas par tavu ikdienas paradumu - sekot līdzi, kas nonāk tavā pārtikas grozā, jo mērķis ir justies labi un būt enerģiskam!
Organismam ir nepieciešama dzīva pārtika, kurā ir dažādas uzturvielas, kuras nav pārsātinātas ar garšvielām.
Manuprāt, veikalos ir par daudz to produktu, kuri nav dzīvi un ir BEZ pievienotās vērtības!
Tie ir augstā temperatūrā pārstrādāti, tādējādi, zaudējot savas superīpašības - konservi, burkas.
Sausie, jeb graudu produkti - maize, makaroni, griķi, rīsi, utml.
Tie savas superspējas pazaudē, jo tie var nonākt līdz mums zināmajiem lielveikaliem tad, ja iztur cenas piedāvājuma konkurenci un, lai to izdarītu, tiem jāuztur lielas hektāru platības zemes, kur šo graudu kultūru izaudzēt. Lai to varētu izdarīt ir jānodrošinās pret kaitēkļiem un slimībām, kas ietekmē ražas kvalitāti un daudzumu, lai tā netiek kaitēkļu vai slimības iznīcināta, tāpēc tā tiek smidzināta ar pesticīdiem.
Jā, zinu, jau sāc šausmināties, ko es te rakstu :D
Neuztraucies, es to visu apzināti rakstu, jo tas ir tas, ko es zinu* un arī es esmu viens no jums, kas dzīvo šajā pasaulē un esmu atkarīga no visiem zināmajiem pārtikas veikaliem.
Bet, es varu savas zināšanas likt lietā un pieņemt pārdomātus lēmumus, kad domāju, ko pirkt, ko gatavot un bāzt savā mutē.
Prasi, kam jāpievērš uzmanība?
Uzņemtās pārtikas daudzveidībai, lai ikdienā, tev katru dienu nav jāēd makaroni, dažādojot tos ar mērcēm.
Bija kādreiz tāds joks, ka makaroni aug kokos :D
Nē, makarona pamatsastāvdaļa ir kvieši, kas ir lielākā graudu kultūra, kas tiek audzēta miljonos hektāru visā pasaulē. Patēriņš pasaulē ir milzīgs un, lai spētu nodrošinat šo izejvielu, audzējot, tiek izmantoti pesticīdi.
Tāpēc ir svarīgi pārskatīt un ar kritisku aci pieiet tam, kādi ir produkti, kurus tu lieto ikdienā.
Cik daudz tajos ir svaigu dārzeņu? (Jā, arī tie, lai spētu nokļūt līdz lielveikalu tīklu, R un M plauktiem, pārdevējam ir jāpiedāvā zemākā cena, lai veikalu ķēde to pārdodot, varētu maksimāli daudz nopelnīt) un, lai viens burkānu pārdevējs spētu izaudzēt lielu daudzumu (tonnās) burkānus un varētu piedāvāt zemāko cenu, burkānus apstrādā, lai tos kāds nenograuztu vai kāda slimība neiznīcinātu ražu.
Latvijā izaudzēts burkāns, kuru var nopirkt par zemāko cenu nav tas burkāns, kādu tu pirms gadiem divdesmit ēdi, ja tev laukos dzīvoja ome.
Santa! Kā tad lai dzīvo?
Atslēga ir pārtikas daudzveidībā. Dažādājot to ar produktiem, kas ir bioloģiski audzēti.Izvēloties maizi, kas ir cepta no bioloģiski audzētām graudu kultūrām.
Tas viss ir par spēju ieraudzīt, kā tu attiecies pret pārtikas groza ieguvi, lai sevi pabarotu.
Ko pērc un kāds ir tas ēdiens, kuru tu gatavo, cik bieži un cik daudz tu to ēd.
Mazs piemērs:
Ja cilvēks četras reizes nedēļā gatavo makaronus. Jo lēti un ātri. Makaronus pārlej ar veikalā nopērkamajām mērcēm, kuras tiek ražotas tā, lai termiņi ir vismaz gadu, attiecīgi, pievienojot tām konservantus un, gatavojot augstās temperatūrās, tās zaudē jebkādu PV, bet mēs iegūstam garšīgu maltīti. Piepildam vēderu, lai tas skaļi neburkšķ, apmierinam garšas kārpiņas un noskaņojums pamazām uzlabojas, bet kas ir tas, kas paliek organismā un palīdz izturēt mūsu ikdienas stresus. Kas mums sniedz resursus, lai smadzenes labi funkcionē?
Nē, es nesaku, ka nevajag ēst makaronus, pārlejot tos ar tiem domātajām mērcēm! Arī mūsu ģimenē ir makaronu dienas, tomēr mēs eksperimentējam ar makaronu veidiem. Meklēju makaronus no griķu miltiem, no pākšaugu miltiem, makaronus bez glutēna. Mērces gatavoju pati, no svaigiem dārzeņiem, pievienojot tiem sojas mērci, kokosa pienu vai krējumu.
Dārzeņi, augļi, zāļu tējas. Kad ir rudens ābolu laiks un ražas novākšana - brauciet uz laukiem vai meklējiet laukus pilsētā, kur to visu var iegādāt.
Svarīgi ir ēst sezonāli, maksimāli uzņemot, katra gadalaika periodā to kultūru, kas dabā, pie mums Latvijā, ir nogatavojusies.!
Pavasarī faunai sākot augt, visiem zaļumiem ir milzīga pievienotā vērtība - sīpolloki, pirmie redīsi! Ļoti noderīgi ir plūkt jaunās nātres un gārsu.
Es tās sablenderēju kopā ar ābolu vai banānu.
Nātre ir sen aizmirsts augs ar augstu pievienoto vērtību!
Vasaras sākums, pirmās ogas - zemenes, vēlāk citas ogas, salāti, zaļie zirnīši, pirmās sēnes mežā, velāk plūmes un āboli.
Rudenim tuvojoties, kad ir gatavi burkāni, bietes, kartupeļi un kāposti!
Saki, ka tas nav reāli? Ka tas ir dārgi?
Atceries, tu esi tas, ko tu domā un tikai tu pats vari mainīt to, kā tu domā.
Būtisks ir tavs nodoms kāpēc tu to dari.
Par to dārdzību runājot.
Parēķināsim, ja lētāk un vienkāršāk ir pirkt ātri pagatavojamu pārtiku.
Ilgtermiņā no tādas pārtikas pārtiekot tu pats apstādināsi savu organismu piegādāt ar tām vitāli nepieciešamajām uzturvielām, kas ilgtermiņā atstāj nevajadzīgas sekas un tavs ķermenis sāk slimot, jo tam ir uzturvielu deficīts!
Jā, zinu, ir cilvēki, kuri tiešām visu laiku ēd vienveidīgi un neslimo! Tā ir laimes spēle, jo tas ir atkarīgs no cilvēka genofonda, jeb senčiem, kuri pirms viņa ir bijuši veselīgi. Bet vai mēs gribam spēlēt šo laimes spēli?
Es negribu, jo man jau ir skaidrs, ka es tagad varu savu genofondu uzlabot, izvēloties jau šodien, ko likšu savā vēderā.
Es gribu prast izmantot savas zināšanas, lai izvēlētos mazāko ļaunumu un dzīvotu, maksimāli labāko, savas dzīves versiju.
Tas, ko es bieži pieminu - svarīgas ir zināšanas - ja tu tagad šo lasi, dodu tev mājasdarbu.
Būs jautri 🙂
Aizej uz tuvāko pārtikas lielveikalu un esi vērotājs, pievērs uzmanību, lai ejot uz veikalu esi paēdis, tas tev ļaus fokusēties uz doto uzdevumu, kuru tev došu.
Uzdevums: piefiksēt, kurus produktus tu pamani vislabāk un izpēti kāds ir šo produktu sastāvs. Kur tie tiek ražoti, izcelsmes valsts.
Izvērtē, kādi ir veikala produkciju sektori, procentuāli cik lielu daļu aizņem graudaugu izejvielu produkti, cik daudz konservēto produktu - burkas, mērces, konservējumi.
Cik daudz saldumu, cepumu, konfekšu, šokolādes. Kādi ir to iepakojumi (cik spilgti un uzkrītoši tie ir).
Cik liels ir dzīvās produkcijas preču stends (produkcija, kurai nav ilgs derīguma termiņš) un cik daudz tajā ir vietējās Latvijas izcelsmes produktu.
Izpēti produktiem sastāvu un pieej tam ar kritisko domāšanu, izvērtējot produkta pievienoto vērtību.
Galu galā, mēs esam tas, ko mēs ēdam un, ja mēs ilgtermiņā to ēdam, tas veido mūsu organismu, balstoties uz to, kā šīs produkts tiek veidots.
Vēl, es veikalos pamanu citu pircēju pirkuma grozus, kuriem tas ir pilns ar pārtiku bez PV. Es tos nenosodu, bet līdzjūtīgi novēroju, jo viņi vēl nav saskārušies savā ikdienā ar tām ciešanām, kuras esmu piedzīvojusi es. Man ir apstiprināta diagnoze, tāpec man ir svarīgi pievērst uzmanību tam, ko es pērku, jo es vēlos justies labi.
Tā ir mana realitāte un es rūpējos par sevi.
Tev prātā atkal iezagās doma, ka tagad viss tik dārgs un nevaram atļauties pirkt labāku pārtiku?
Jā, tas ir tas, kas nāk prātā pirmajā brīdī, bet, domājot ilgtermiņā, ēdot, tu veido sev pamatus un tavā pārziņā ir tas, cik atbildīgi tu izvēlies no kādiem materiāliem tos būvēt (domā par to, ka būvē sev māju, kurā dzīvosi visu savu mūžu).
Kad esam jauni un enerģiski, mēs nedomājam par to, ka pienāks diena un ķermenis var mums atspēlēties un tad ir jādodas pie ārsta, kas beigās izvēršas par daaaaaaudz dārgāku un laikietilpīgāku procesu, nekā mums gribētos.
Esi vērīgs un atbildīgs pret sevi. Es zinu, kā tas ir, kad ir slikti un man top skaidrs, ka es varu mainīt to, lai iegūtu vairāk enerģijas, dzīvojot savu dzīvi.
P.S. Jāpiemin, ka savas zināšanas par to, kā lielveikali izvērtē kādu produkciju pārdot veikalu plauktos es pārzinu, jo profesionālajā dzīvē biju pārdošanas vadītāja. Es zinu kādi instrumenti tiek izmantoti, lai iegūtu cilvēku uzmanību un tas vēlētos konkrēto produktu iegādāties. Mana izglītība ir uzņēmējdarbības vadīšana, kurā es apguvu mārketingu un profesionālajā dzīvē izmantoju mārketinga principus (metodes, kuras uzrunā patērētāju un liek tam izdarīt pirkumu) un merčendaizingu (pareizais veids kā izvietot produktu, lai patērētājs to pamana). To visu zinot, nav baigi forši dzīvot, jo lielveikalā es to visu redzu. Un redzu, cik veiksmīgi tas strādā, jo cilvēki uzķeras uz šīm patērētāju lamatām. Savukārt, zināšanas lauksaimniecībā man ir no manām studijām Malnavas koledžā, kurā ieguvu profesionālā lauksaimnieka diplomu. Studēju, jo mums ar vīru ir hobijs audzēt augu kultūru, bioloģiski, savas ģimenes vajadzībām. Tagad tas ir mazliet apstājies, jo mums ir mazi bērni un ierobežoti laika resursi, bet mēs turpināsim iesākto, tiklīdz, tam būs vairāk laika.
Un manas domas ir ietekmējis britu farmācijas zinātņu doktors un uztura pētnieks Pols Kleitons, kura lekciju apmeklēju tepat Latvijā, vairākus gadus atpakaļ. Arī šogad viņš bija Latvijā, te vari izlasīt interviju ar viņu. Ja arī tu esi pētnieks, tad googlē, izmantojot atslēgvārdus - Pols Kleitons; lai jūsu ēdiens ir jūsu zāles.
Ko es iemācījos laikā, kad nelietoju medikamentus, pilnībā uzņemoties atbildību par sevi un savu veselību.
Paldies, Tev, ja tagad lasi. Vēl lielāks paldies, ja izlasīji manus iepriekšējos rakstus, kur dalos savā pieredzē, rubrikā 17 gadi ar MS. Kad apzināti pieņēmu lēmumus PRET un vēlāk PAR medikamentiem, kurus man iesaka mans ārstējošais neirologs.
Tagad es vēlos vairāk iedziļināties un ļaut Tev izprast, kādu vēstījumu es vēlos nodot, pieredzot sevi šajās situācijās.
Es ieraudzīju kā izmainījās mana domāšana, līdz ar to, arī attieksme pret dzīvi un pašai pret sevi.
Un iemesls tam bija lielas atbildības uzņemšanās par sevi. Vispirms, man nācās izprast, kas es esmu, kas man ir vajadzīgs, kas man patīk un nepatīk. Kad es jūtos labi un, ja jūtos slikti, tad kā es varu sev palīdzēt.
Es pamanīju, ka cilvēki, kuri slimo, kā vienīgo risinājumu izmanto dakteri, kurš var izrakstīt recepti un, lietojot izrakstītos medikamentus, viņu apziņā ārstēšanās process beidzas.
Mans mērķis nav cilvēkus aicināt nelietot medikamentus, es vēlos pievērst cilvēku uzmanību signāliem, par kuriem vēsta viņu ķermenis, kurš slimo. Tas signalizē par to, ka jūtas slikti. Un pirmā palīdzība šajā gadījumā būtu saruna pašam ar sevi, lai saprastu, kādas robežas esi pārkāpis.
Laikā, kad izvēlējos dzīvi bez medikamentiem, es izvēlējos, ik soli, darboties savā labā.
Man nācās daudz ko “izravēt savā dārzā” - jeb atteikties no sev kaitējošām lietām, kuras bija kļuvušas par maniem ikdienas sabiedrotajiem - neveselīgiem paradumiem, kuri nāk no ģimenes, no apkārtējās sabiedrības un vides, kurā dzīvoju.
Man pašai vajadzēja veikt izpēti un mācīties.
Kas ir veselīgs ēdiens un kāds ir labs uzturs, kas var mani spēcināt, ne tikai remdēt izsalkumu.
Ieraudzīt, ka smēķēšana un alkohola lietošana ir nevis normāla ikdienas sastāvdaļa, bet tas ir apstāklis, kas ir kaitīgs manai veselībai un man ir iespējas ietekmēt to cik daudz es patērēju savā ikdienā šīs neveselīgās lietas.
Pievērst uzmanību savam bioritmam un saprast cik daudz stundas miega rada man labsajūtu, lai ikdienā varu darīt to, ko vēlos.
Ieraudzīt, ka es pārāk maz kustos un lielāko daļu ikdienas pavadu iekštelpās, kur nav pieejams svaigs gaiss.
Ieraudzīt tos faktorus, kuri rada man stresu un atrast risinājumu, tos maksimāli izslēgt no savas ikdienas.
Arī attieksmes mainīšana pret tiem ir risinājums!
Es sekoju savai intuīcijai, kura mani atbalstīja, sakot, ka es pati nosaku to kā es jūtos.
Ievērojot, augstāk minēto es uzlaboju savu labsajūtu, bet tas nenozīmē, ka es ne reizi nesaskāros ar veselības saasinājumiem. Tādi bija. Protams, arī tiem ir izskaidrojums, jo tie bija tie ārējie apstākļi, kurus es nevarēju ietekmēt, tie ietekmēja mani un radīja paaugstināta stresa apstākļus, kuri attiecīgi ietekmēja manu pašsajūtu.
Visizteiktāk es izjutu diskomfortu, kad piedzima mans pirmais dēls.
Miega trūkums, ļoti daudz nezināmā, neskaidrības par to kā jārīkojas. Papildus tam bija arī Covids.
Es nokļuvu ļoti zemā punktā, kad vienīgais risinājums man bija lūgt medikamentus, jo mans laiks vairs nepiederēja man.
Pamazām es pieņēmu savus jaunos spēles noteikumus.
Laiks skrien strauji un tagad man ir jau otrs dēls, bet pateicoties manai pieredzei ar pirmo es zināju, kādi būs izaicinājumi un centos maksimāli sagatavoties, lai atvieglotu savu ikdienu.
Es turpinu integrēt savā ikdienā tos soļus, kuri labvēlīgi ietekmē manu pašsajūtu - kvalitatīvs uzturs, kurš spēcina manu ķermeni. Pietiekošs miegs. Tik, cik tas ir iespējams, divu puiku mammai, tad cenšos izvairīties no apstākļiem, kuri rada man stresu. Daudz laiku pavadu ārā, svaigā gaisā, garās pastaigās. Un man ir grūti iedomāties sevi bez šīm lietām, jo tas viss esmu es pati.
Es neaicinu kopēt mani, es aicinu sameklēt sevi, savu labsajūtu un dzīvot tā, lai Tu jūties gandarīts par katru nodzīvoto dienu.
Kāpēc es izvēlējos ATSĀKT lietot medikamentus, kurus man piedāvāja mans ārstējošais neirologs?
Te es dalos savā pieredzē un nevienu neaicinu pieņemt nepārdomātus lēmumus.
Mans fiasko bija 1,5 gads pēc mana pirmā dēla piedzimšanas.
Par to mani bija brīdinājis ārsts un tas bija tas, par ko man bija stāstījušas pacientes 2006.gadā, ka sievietei pēc dzemdībām pasliktinās veselība.
Tā kā man tas bija zināms, tad nebiju pārsteigta, ka veselība pasliktinājās.
Šoreiz, man notirpa kreisā puse un bija grūtības pārvietoties. Vīrs bija atbalstošs un ļāva man uz nedēļu pazust no mājām un pabūt vienatnē, kur varēju atpūsties no savas Mammas lomas. Netraucēti pārdomāt savu dzīvi un izlemt kā rīkoties.
Es mīlu būt vienatnē, kad apkārt nav trokšņu, neskan mūzika un telefons ir izslēgts. Es cenšos sadzirdēt, ko klusums man vēlas pateikt. Tieši tādos atslodzes brīžos, pilnīgā klusumā es atjaunojos.
Izvērtējot savus jaunos apstākļus - būt Mammai, kuras dzīve vairs nepieder tikai man, bet noteicošais par to ir mazs puika, es sapratu, ka man nebūs visu to resursu, kuri man bija pieejami līdz Rūdolfs bija ienācis manā pasaulē. Es gribēju būt forša un vesela Santa, Sieva un Mamma, tāpēc sazinājos ar savu neiroloģi un pieteicos uz konsīliju, kur man piešķīra medikamentus.
Medikamentus pārtraucu lietot 2009.gadā, atsāku lietot 2022.gadā.
Vai medikamenti man palīdz?
Ir ļoti grūti, viennozīmīgi runāt par jebko, kas saistās ar MS, jo viss ir tik mainīgs un katram pacientam procesi notiek savādāk.
Bet es jūtu, ka medikamenti man palīdz un tie ir kā drošības mūris, kas neļauj man sabrukt pavisam.
Jebkurā gadījumā, būt Mammai ar MS tas ir liels izaicinājums. Izaicinājums atrast laiku sev, atrast spēku un enerģiju darīt visas tās palīdzošās lietas, kuras spēj labvēlīgi ietekmēt tavu pašsajūtu.
Būt Mammai tā ir liela slodze nervu sistēmai, kad ir jāreaģē ātri un bez variantiem kaut ko atlikt.
Miega trūkums, ēdiens vairs nav tik veselīgs, kas tiek uzņemts ikdienā un nav iespēja restartēties, tad kad tas ir nepieciešams, tas viss kopā rada neveselīgu kokteili, kas atstāj savas sekas.
Mūsu gadījumā, mums nebija iespējas, bieži izmantot, citas atbalsta personas palīdzību, šajā situācijā bijām tikai mēs ar Vīru.
Sievietei ar MS ir iespēja būt Mammai.
Mēs apkopojām MS Mammu ieteikumus, kurus der zināt,
ja plāno ģimenes pieaugumu - Mammu ar MS pieredze
Kāpēc es izvēlējos NELIETOT medikamentus, kurus man piedāvāja mans ārstējošais neirologs?
Man bija un ir pārliecība, ka apstākļus, kuri cilvēkam liek justies slikti un mūsu ķermenim slimot, radam mēs paši.
Viss ir mūsu galvā!
Es izvēlējos meklēt tos cēloņus, kuri man liek justies slikti.
Man bija skaidrs, ka vecāki un skola par to nemāca, tas bija mans personīgais eksperiments, jeb mans izzināšanas process man pašai par sevi.
Es meklēju tarakānus savā galvā.
Nākotnē ārsti nedos medikamentus, tie pievērsīs pacienta uzmanību tam kā tas attiecās pret savu ķermeni, ko tas lieto savā uzturā un vērsīs uzmanību uz cēloņiem, kuri izraisa saslimšanu.
Es ticu, ka nejaušības nav nejaušas un biju atvērta uzlūkot savā dzīvē informāciju, kas runā par alternatīvām metodēm kā cilvēks var sev palīdzēt, kad viņa ķermenis slimo.
Es priecājos, ka pie manis nāca informācija, kas sakrita ar manu iekšējo pārliecību, ka cilvēks var visu mainīt un ietekmēt, tai skaitā savu veselību.Ar aizrautību es lasīju par Ajūrvēdu, kas ir senākā medicīnas sistēma uz Zemes.
Lasīju un māju ar galvu, jo, beidzot, kāds runāja tajā valodā, kuru es saprotu.
Grāmata, kura ir mūsu resursu sadaļā ir pieejama latviešu valodā, un nopērkama grāmatnīcās par Ajūrvēdu. Ājurvēda. Māksla dziedināt sevi.
Jauniegūtā informācija un tās integrēšana manā ikdienā bija iemesls, kāpēc 2009.gadā es apzināti pieņēmu lēmumu atteikties no medikamentiem.
Mana galvenā apņemšanās bija atrast tos cēloņus, kuri radīja man sliktu pašsajūtu un atrast veidus kā es varu justies labi un būt vesela.
Tu esi tas, ko tu ēd, lasi, domā un dari
Veģetāriete, vegāne, svaigēdāja. Pati sava ēdiena audzētāja. Tas bija ļoti interesants laiks, jo man patika apgūt ko jaunu un nebijušu. Līdzās ar jaunas ēdienkartes ieviešanu savā ikdienā es pieskāros arī filozofijai, kura runāja par tās lietderīgumu cilvēkam.
Lai spētu novērtēt, kurš no maniem eksperimentiem uz mani atstāj vislabākās sekas, es iemācījos sevi novērot un sajust. Tas viss man ļāva labāk iepazīt sevi un pasauli.
Es ieraudzīju, cik mainīga es varu būt un kā spēju ietekmēt to, kā es jūtos. Šis ceļš mani pārvērta par citu Santu, jo es izveidoju jaunus paradumus, kuri atstāja labvēlīgas sekas uz manu labsajūtu.
Savā ceļā es nebiju perfekta un, pilnīgi noteikti, pieļāvu neskaitāmas kļūdas. Es noteikti varēju izdarīt labāk un vairāk, bieži ļāvos vājuma mirkļiem, kad slinkoju, nebiju perfekta sava ceļa gājēja un nogāju no tā, tomēr labākais kas man ir - ir mana pieredze.
Svarīgs ir process. Un, visbiežāk, cilvēkam procesu neļauj izbaudīt bailes.
Reiz man vaicāja - Santa, Tev bailes nav? Un pati biju pārsteigta par savu atbildi:
Man ir bail par to, ka man ne no kā nav bail. Bet es apzinos, ka lielākais ienaidnieks es varu būt sev pati - mana straujā daba un asā mēle.
Nāve un augšāmcelšanās. Normāls dzīves process.
Tāds baigais virsraksts, bet tieši tā es arī jutos, kad uzzināju par diagnozi.
Katastrofa. Bailes. Izmisums. Tas bija 2006.gada rudens, kad ārsts man paziņoja par diagnozi. Man bija tikai divdesmit gadu un, jo vairāk es uzzināju aizkulises, kas ir ap šo diagnozi, jo mokošāku miršanu, dzīvai paliekot, es pieredzēju.
Saņemšanās. Rīcības plāna izstrāde. Esmu pateicīga savam raksturam, tas man neļāva tā vienkārši sakņupt. Sāku uzdot jautājumus un, kurš meklē, tas atrod. Toreiz es svēru 94 kg! un iekšējā balss mani pamudināja, saņemties un tik no liekā svara vaļā. Es nometu 35 kg! sava liekā svara un jutos fantastiski! Biju pilna enerģijas.
Kurš kuru? Apmēram tāda ir mana attieksme pret diagnozi - viņa mēģina uzveikt mani, bet es viņu! Tiekot galā ar vienu ienaidnieku (liekais svars) man parādījās enerģija un sāku rakt dziļāk. Nezinu, no kurienes, bet man visu laiku ir pārliecība, kas viss, kas notiek cilvēkam apkārt, izriet no viņa paša. Es meklēju, kas ir tas, kas ir radījis man šos veselības sarežģījumus. Mans izzināšanas ceļš ir bijis krāšņs, jo tika lasītas grāmatas, uzklausīti guru, pieredzētas dažādas terapijas, apmeklēts astrologs un pat apgūta astroloģija! Visspilgtāk atmiņā palicis mans pirmais sistēmiskais sakārtojums, jo tas gan atvēra acis uz to, kas notiek manā ģimenē, gan paplašināja manu apziņu, ieliekot vēl vienu puzles gabaliņu manā pasaules uztveres kartē, lai vēl labāk ieraudzītu to kā tā notiek. Mans izzināšanas ceļš visu laiku turpinās.
Maskēšanās. Noliegšana. Realitātes nepieņemšana. Es piedzīvoju laiku, kad apzināti slēpu MS klātesamību no apkārtējiem. Tā es jutos labāk un drošāk, jo vēlējos būt tāda pati kā visi citi - laba, veiksmīga, visu varoša. Diemžēl, vai par laimi, gadiem ejot, veselība sāka pretoties konceptam “laba, veiksmīga, visu varoša”, es noguru un jutu sevī nepieciešamību novilkt masku un atklāti pateikt visu kā ir. Izveidoju blogu, caur kuru es sāku pieņemt savu realitāti un izjust pateicību par sniegto pieredzi. MS mani motivēja un bija liels faktors manām pārmaiņām.
Ģimene. Kad es pieņēmu sevi ar savu MS, nākamo gadu laikā es kļuvu par Sievu un Mammu diviem bērniem. Es to raksturotu tā - kad aizver vienas durvis ciet, tad atveras jaunas durvis. Tam bija vajadzīgs laiks un tas ir normāli. Tas nav viegli, jo pasaule, burtiski, visus aicina būt perfektiem, skaistiem un veseliem, un tik ļoti gribas tādam būt. Tāpēc ir jāmeklē iemesli, kāpēc ir tik gūti pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, savu realitāti.
Psihoterapija. Lielisks instruments savas iekšējās pasaules izzināšanā. Beidzot, top skaidrs, no kurienes aug kājas tam, kāds esi un tad seko labākais - spēja izvēlēties - kāds Tu gribi būt! Pēc bērna ienākšanas manā dzīvē, es pazaudēju laiku sev. Sapratu, ka man ir nepieciešams kāds no malas, kurš mani var atbalstīt, turpinot savu izzināšanas ceļu. Izvēlējos psihoterapiju.
Ceļš uz mieru. Šobrīd es strādāju ar sevi un saviem velniņiem, lai iegūtu mieru. Iedomājos, ka rokās nesu trauku ar ūdeni un mans uzdevums ir rūpēties, lai ūdens ir rāms, pretējā gadījumā, netīrumi, kas nogulsnējušies trauka dibenā, pacelsies virspusē un ūdens būs netīrs.
Tā ir metafora par Prātu, kurš visu laiku ir nemierīgs un pilns ar maldinošām domām. Būt tagadnē, šeit un tagad, klusumā, kad ieraugi visu kā tas ir un redzi domas, kuras mēģina pieķerties, lai varētu materializēties. Aizgūts no Budisma.
2023.gadā aprit septiņpadsmit gadu, kopš esam mijiedarbojušās ar MS.
Atskatoties uz pieredzēto es varu novērtēt visu, kas noticis, tas ir mani mainījis un izveidojis par to, kas es esmu šodien. Es esmu dzīva, tātad, nekas vēl nav beidzies un es turpinu spēlēties šajā pasaulē.