Mana diagnoze - multiplā skleroze
Kāpēc man ir MS?
Un tomēr, mēs esam tikai cilvēki, un mūsu prāts meklē skaidrojumu. Tāda ir prāta daba, tā prāts grib kontrolēt situāciju. Un mēs visi zinām, cik ļoti pazīstami patīkama ir tā sajūta, kad "mēs visu kontrolējam".
Nesen mana dzīve apmeta kūleni pēc kūleņa, un es ar jaunām zināšanām par savu dzīvi uzdodu sev šo jautājumu - kāpēc man ir MS? Drīzāk gan tas izklausās tuvāk - āāā, tāpēc man ir MS. Jauniegūtā pieredze mani arī ir mācījusi, ka miers ir iespējams vienīgi caur iekšēju darbu ar sevi, kam nav vajadzības pēc ārējiem prāta konstruētiem spriedumiem, tomēr nesen man bija nejauša sastapšanās ar kādu sievieti, kas ļoti kareivīgi apgalvoja, ka mūsdienu problēmas ir psihologu izdomājumi, un ka vistrakāk ir tieši vīriešiem, kam vispār galvā nezin kas daroties. Tad nu es par to arī gribu parunāt - kāpēc mums vajag psihologus (psihoterapeitus, psihiatrus un citus mentālās veselības speciālistus), un kāpēc tieši vīriešiem viņus vajag visvairāk.
Nesen es uzzināju, ka gandrīz visu savu pieauguša cilvēka dzīvi esmu spoguļojusies greizā spogulī. Mums ir bijušas sarunas Mana MS biedru savā starpā par to, kā mūsu ģimenes, mammas, ir mūsu dzīves ietekmējušas un kā šīs attiecības šķietami varētu būt daļējs iemesls, kāpēc esam nonākušas līdz savai diagnozei MS. Es vienmēr biju pretojusies šai teorijai, arī tad, kad Gabors Matē uzsvēra saistību starp stresu, emocionālām represijām un autoimūnu slimību attīstību sievietēm, īpaši savā grāmatā "Kad ķermenis saka nē: slēptā stresa izmaksas".
Svarīgi atzīmēt, ka Matē darbā ir uzsvērta psiholoģisko un sociālo faktoru loma veselībā, un viņš autoimūnas slimības nesaista tikai ar cilvēka "dabu". Viņa uzmanības centrā ir tas, kā sabiedrības ekspektācijas un emocionālā pieredze var veicināt šo stāvokļu attīstību, jo īpaši sievietēm, kuras var saskarties ar papildu spiedienu.
Jebkurā gadījumā, Gaboru Matē pieminu tikai plašākam kontekstam, kāpēc cilvēku attiecības saistu ar MS attīstību viena vai otra cilvēka ķermeņos. Tas tāpat nav pierādīts apgalvojums, un drīzāk ir empīriski novērojumi pacientiem. Šādas tematiskās līnijas ir arī dažās filmās par MS, piemēram, Take My Hand, 2024.
Un te nu es attopos, 40 gadu jubilejas priekšvakarā, ka mans greizais spogulis nebija vis manā izcelsmes ģimenē, bet laulībā, jo ir atklājies, ka cilvēks, ar kuru kopā biju kopš agras jaunības, ir neironetipisks. Un tas nav nekas slikts pēc būtības. Cilvēki ir dažādi, un es vienmēr būšu pirmajās rindās aizstāvēt cilvēku tiesības būt dažādiem. Bet uz savas ādas nu saprotu, cik nezināšana par neiro-tipu atšķirībām var ietekmēt partnera psihi. Ja neviens no pāra nezina, ka viens no viņiem ir neironetipisks, šīs savienības rezultātā otra cilvēka sevis uztvere arī pilnībā sašķobās un izkropļojas. Ar jauniegūtajām zināšanām par otru cilvēku, kurā spoguļojusies esmu kopš 19 gadu vecuma, man ir jautājums, ko es šajā spogulī visu laiku esmu redzējusi, un ko pa šiem gadiem pieņēmusi kā patiesību par sevi? Un cik ļoti tas, ka visu laiku biju saņēmusi kļūdainu sevis atspulgu beigu beigās arī "ielaida" kļūdu manā sistēmā?
Tik daudz pārdomu, tik maz atbilžu. Gandrīz kā sākumā, kad tikko uzzināju par savu MS diagnozi. Nu atkal jāiet cauri garajam pieņemšanas ceļam, ka to, kas bijis, izmainīt nevar. Ka mēs visi katrā dotajā brīdī cenšamies darīt labāko, ko varam, ar mums pieejamajām zināšanām un prasmēm. Bet ak dieniņās, kā man gribētos tagad cirst kāju pie zemes un teikt - nav godīgi! Un nav jau arī, bet tāda ir dzīve. Mēs nesaņemam "pēc nopelniem", katrā ziņā ne pēc tiem, ko mēs ar sev pieejamo apziņas daļu varam izprast.
Atgriežoties pie iepriekš teiktā par dāmu, kura ir pārliecināta, ka problēmas ir no tā, ka mums ir par daudz psihologu, un ka vīriešiem galvā vispār nez kas darās, es gribu teikt, ka mums vajag vēl vairāk psihologu un mums vajag visus vīriešus pie viņiem sūtīt. Jo sievietes jūt smalkāk, un ir drosmīgākas strādāt ar saviem dēmoniem. Ne velti man tagad beidzot šķiet, ka kad partneris sāks kaut ko darīt savas diagnozes labā, es varēšu beigt lietot antidepresantus.