Mana diagnoze - multiplā skleroze
Kā noskriet maratonu*?
Intervija ar Madaru tapa, iedvesmojoties no viņas noskrietā pusmaratona Rīgā, 2024. gada pavasarī. Kā Madara pati saka - viņa esot noskrējusi tikai 21 km. 29. septembrī Madara Berlīnē noskrēja pilno maratona distanci - 42,2 km. Tas vien ir apbrīnojams sasniegums, taču ir vēl kāds fakts, kas to padara īpašu. Madara ir viena no Mana MS biedriem, arī viņai ir multiplā skleroze. Šajā vasarā, Madarai gatavojoties Berlīnes maratonam, lēnā garā parunājām par viņas ceļu līdz maratonam, un kā viņa tajā redz MS. Atbildes uz jautājumiem tapa ilgākā laika posmā, kas ļauj izsekot līdzi gatavošanās procesam un sarežģījumiem ceļā. Madaras stāsts ir patiešām iedvesmojošs.
Tu noskrēji 21 km un teici, ka tas ir “tikai”, jo gatavojies pilnai maratona distancei. Pastāsti, lūdzu, kur un kā Tevī radās vēlme noskriet maratonu?
Skriešana ir bijusi mana sirdslieta jau pirms manas diagnozes.Tas nebija tā, ka man skriešana bija sveša, es vienkārši nebiju nekad iepriekš mērķējusi uz tiem garākajiem gabaliem. Lielo gabalu motivācija jeb tāds āķis lūpā iekrita, kad paziņa - Dins Vecāns, kurš skrēja apkārt Latvijai, pirms šī skrējiena izveidoja sev tādu izaicinājumu, kurā viņš skrēja Eiropas maratonus. Viņš ceļoja un bija arī Amsterdamā tajā laikā, kad es tur dzīvoju. Maratonus viņš skrēja uz līdzi paņemtajiem saliekamiem skrejceliņiem. Tika uztaisīti stendi; uz viena skrēja viņš pats, un blakus uz otra varēja paskriet jebkurš cilvēks. Viņa stāsts daļēji arī man ielika āķi lūpā.
Tajā mirklī, kad sāc uz tiem iedvesmas stāstiem raudzīties, tie parādās arvien vairāk, jo, kā saka - ko meklē, to atrod. Man patika, un man patīk arī sevi izaicināt, nevis sacenšoties ar citiem, bet tieši ar sevi. Tad nu jutu, ka - aiziet! Protams, kompānijā ir foršāk, jo, kad paliek grūti, ir kāds, kas uzmundrina - mēs taču kopā skriesim! Tāpēc pirmo pusmaratonu pirms diagnozes es noskrēju kompānijā, labdarības akcijas ietvaros. Kopā bijām kādi padsmit cilvēki, un tad tas ir papildu izaicinājums - tu izaicini pats sevi un arī skrien lielāka mērķa labā. Līdz ar to bija lielāka atbildība - jo bija jau pateikts, ka skriešu maratonu jūsu akcijai, tad pēc tam atteikties ir grūti. Pusceļā, kad liekas - ai, palika grūti, negribas uz treniņiem celties, tas notur.
Tad nu atskatoties uz to, sanāk, ka šī vēlme radās, iedvesmojoties no parauga, vēlmes palīdzēt citiem un izaicināt pašai sevi. Ne tikai noskriet, jo pati skriešana, manuprāt, nav tas trakākais. Trakākais ir visu to periodu pirms skrējiena trenēties un nepadoties. Un tad, kad kaut kas sāk sāpēt, nevis pieņemt, ka tas ir iemesls neskriet, bet meklēt cēloņus un veidus, kā atgūties. Varbūt es kārtīgi neiesildījos, varbūt vajag vairāk vitamīnus iedzert.
Vai pēc diagnozes uzzināšanas tev nebija lūzums attiecībā uz skriešanu? Kādas bija sajūtas par savām spējām un to, ko skriešana tev nozīmē, ko tā tev var dot? Un, ja bija, pastāsti arī, kā to pārvarēji.
Šobrīd esmu pēc kārtējā treniņa, bet jūtu, ka pašai ar enerģiju kaut kā grūti, un celis sāk pieklibot. Biju pie fizioterapeita, un ir tāda sajūta, ka kļuvis pat sliktāk, nevis labāk. Bet ticu, ka būs labi! Pavingrošu, pastaipīšos, un būs labi! Tad jau nākošajā treniņā redzēs.
Bet ne par to! Vai man nebija lūzuma attiecībā pret skriešanu pēc diagnozes? Bija! Noteikti. Attiecības ar skriešanu savā ziņā beidzās uz kādu laiku. Kad man uzstādīja diagnozi, mans pirmais jautājums bija - vai es vēl kādreiz varēšu skriet? Diagnozes laika saasinājums, kas man bija, traucēja man staigāt. Es īsti nevarēju paiet, man kreisā kāja sāka “atteikties”, es kliboju. Bija arī momenti, kad man vajadzēja pieturēties pie vīra, lai staigātu. Tāpēc skriešanā, protams, bija lūzuma punkts. Es pie ārstiem biju gan Latvijā, gan Nīderlandē, un visiem ārstiem pirmais, ko prasīju, bija par skriešanu. Tagad, zinot, kas un kāda ir MS, tas šķiet smieklīgs jautājums, jo to, protams, neviens ārsts man nevarēja pateikt. Visi teica - nu kā nu kuram; citi skrien, citi ne.
Tāpēc jā, lūzums bija, bet tas nebija tā, ka es uzreiz atteicos. Tā bija šķiršanās no skriešanas uz kādu laiku. Tajā brīdī likās - es tāds nabags, saslābis, neko nevaru, bet tad, soli pa solim, sāku ar vingrošanām mājās, 8 minūtes dienā. Centos līdzsvaru noturēt, uz pirkstgaliem nostāties atkal. Ar laiku jau ļoti novērtēju to, ka varēju atkal iziet pastaigāties, nevis tikai mājās pavingrot. Tad es to noteikti darīju katru dienu, kādu kilometru, divus, un man likās, ka tas ir tik labi, es jau varu pati, man ne pie viena nav jāpieturas! Tas nebija tas mirklis, kad domāju - o, tulīt es skriešu. Nē. Es priecājos par katru soli, kad aizvien labāk es varēju sākt pati staigāt. Savā pateicību dienasgrāmatā katru dienu rakstīju, cik labi, ka tomēr pati varu kaut kur aiziet. Ja man kaut ko sagribās, es varu pati aiziet līdz veikalam kaut ko nopirkt. Ka nav tā, ka tu no mājas nevari iziet bez kāda.
Tas viss saistīts ar enerģiju. Lai dabūtu enerģiju, es ļoti pievērsos pie ēdiena. Man paveicās, ka manā dzīvē ienāca Dr. Wahls protokola grāmata. Tad es tam izgāju cauri, saprotot, kas priekš manis der un man palīdz. Pāris mēnešus diezgan strikti ievēroju visu, pierakstīju. Tas man palīdzēja ātri tikt uz pekām. Kad jau biju atguvusies pēc kāda laika, es sāku mazos skrējienus, “piecīti”, piecus kilometrus noskrēju. Protams, arī trīs, un tad jau atguvos. Tāpēc varu tiešām teikt, ka bija šķiršanās ar skriešanu, bet es nekad pati sev galvā nepateicu, ka esmu to norakstījusi. Es vienkārši darīju, un ar laiku skatījos, ko es varu. Pamēģināju; ja ne - ok. Kā būs, tā būs. Taču es centos darīt visu, lai to dabūtu gatavu.
Ko man skriešana nozīmē? Es nekad to nedaru, lai kādam citam kaut ko pierādītu. Tas ir man pašai, tāpēc man arī patīk vienai skriet. Es to sauktu par savu aktīvo meditāciju. Man tas noteikti dod enerģiju, sakārto galvu. Savā veidā tas man ir apliecinājums, ka esmu dzīva, ka es kustos, ka man ir enerģija. Man tā ir svarīga ikdienas sastāvdaļa, tas ir mans sports. Citiem patīk ar riteni pabraukt, citiem nopeldēties, man tā ir skriešana. Tad es jūtu, ka es izlādēju visu to, ko man vajag izlādēt.
Kā es to lūzuma punktu pārvarēju… Nu jau aizmirsies gandrīz. Es domāju, ka tā bija daļa no MS pieņemšanas. Tā bija pieņemšana, ka tagad ir sākusies cita veida, savādāka dzīve, un es pieņēmu to visu dzīvesveidu tādu, kāds tas tajā brīdī bija. Dienu pa dienai. Pagāja laiks, kamēr to visu pieņēmu; ka tas ir fakts, un tā tas ir. Tad es vienkārši nekritu upura lomā, pateicoties ģimenes atbalstam un tam, ka man bija iespēja un laiks tam ļauties. Es nemuku no tā, es izdzīvoju visas emocijas. Tā ir pieņemšana, ka jā, tas ir fakts. Bet ko es varu darīt? Tad es sāku meklēt pati, un dzīve ienesa visādus cilvēkus, un tā es tiku pie zariņiem, pie kuriem pieķerties. Es paņēmu to, kas man šķita noderīgi. Jau pašā sākumā manī bija iekšā cerība. Tas nav viss, nevar padoties. Mans prāta uzstādījums bija, ka ir jāmeklē veidi, kā, jo - ja citi var, tad es arī varu. Es gribu dzīvot pilnvērtīgi. Izgāju cauri savām vērtībām, visam, kas man ir svarīgs, un sapratu, ka aktivitātes, parūpēties pašai par sevi ir manas vērtības. Lasot sapratu, ka aktivitātes, kustība, tā ir daļa no būšanas dzīvam. Tāpēc sapratu, ka no skriešanas man nav nemaz jāatvadās. Viss ir kārtībā un viss būs.
Man nav viena teikuma vai viena atslēgas vārda, kā to lūzumu pārvarēt. Tas ir process kopā ar MS pieņemšanu, kurā es sapratu, ka nevis MS kontrolē manu dzīvi, bet es kontrolēju savu dzīvi. Viss ir iespējams. Un tad jāmeklē tās iespējas un jācenšas, jāizmēģina. Ja nesanāk, ok, šis man neder, mēģinu kaut ko citu.
Pastāsti, lūdzu, kā Tu gatavojies pusmaratonam un maratonam, ar kādiem izaicinājumiem sastopies? Vai MS ir jūtams šķērslis, un ko dari, lai nenodarītu sev pāri?
Nu jau man ir tāds neliels satraukums, sestdien lielais skrējiens, bet tas satraukums tāds foršs. Jo tu zini, ka būs, zini, ka tu to vari izdarīt. Tomēr tas nav tāds stress, kas uzdzen bailes. Drīzāk tāds - aiziet, aiziet! Tas tev enerģiju iedod. Jā, sestdien skriešu 28 km, jūtos gatava, esmu tikusi galā ar savām ceļa sāpēm ar vingrošanu un masāžām, un rūpēšanos par sevi.
Atbildot uz jautājumu, ko daru un ar kādiem izaicinājumiem sastopos, un vai MS ir jūtams šķērslis. Gribu sākt ar to, ka ikdienā nedzīvoju ar “līmlapiņu” - man ir MS. Es to esmu pieņēmusi, es no rīta nepieceļos ar domu - man ir MS, vai skatos spogulī, vai sajūtos nogurusi un uzreiz domāju, ka man tas ir MS dēļ. Nē. Es to tā saku, ka es nedzīvoju ar līmlapiņu uz pieres, tāpēc man nav tādas sajūtas, ka MS mani aptur. Esmu pieņēmusi sevi kā vienu lielumu, un strādāju ar to, kas ir. Šis ir mans māls, no kā es kaut ko varu uztaisīt. No visiem var kaut ko uztaisīt.
Par praktisko rutīnu - es esmu organizēts cilvēks. Es ticu, ka ja tev ir mērķis, bet tev nav plāna, tas mērķis ir bezjēdzīgs. Līdz ar to, man kalendārā ir ielikti konkrēti laiki un ir viss pārējais pielāgots skriešanai. Ko tas nozīmē? Skrienu trīs reizes nedēļā, līdz ar to mana ģimene, vīrs un bērns, viņi zina tās dienas, kad man ir skrējieni. Darba dienās, kad ir īsie 10 km skrējieni, tas viņus neietekmē, bet vīrs zina, ka viņam tad ir jāved meita uz bērnu dārzu, jo es tad ceļos tajā pašā laikā, bet es eju skriet. Darbā esmu vienojusies, ka tajā dienās darbu sāku ap desmitiem. Tas man dod viegluma sajūtu skrienot, ka es neko nekavēju, ka man ir laiks. Atnāku mājās, ieeju dušā, 10 min pasēžu, paēdu brokastis un sēžos pie darba. Tas nozīmē, ka viens no tiem praktiskajiem paņēmieniem ir - ieplānot. Kad tu to darīsi, un nevis vienkārši ieliec kalendārā, bet arī loģiski saproti, kas ir vēl jāizdara. Tu nevari ielikt kalendāra skriešanu astoņos, un tev deviņos jābūt Teikā ofisā.
Es arī esmu sapratusi, kas man labāk strādā. Celšanās piecos ir forša, ir tā enerģija, klusums, visi vēl guļ, bet, ja es trīs dienas pēc kārtas piecos pieceļos, es esmu nogurusi. Un atkal, tajā brīdī, kad esmu nogurusi, es to nevelku kopā ar MS. Es vienkārši esmu nogurusi. Protams, es saprotu, ka tam var būt sekas. Jo, ja es jau ceturtdienā esmu pārgurusi, nevaru koncentrēties darbā, negribas pieņemt lēmumus, es saprotu, ka tas man īsti nestrādā. Un viss ir kārtībā, man šķiet. Ļoti maza daļa cilvēku ceļas piecos katru dienu. Tad es pameklēju veidus, kas būtu ilgtspējīgi un saskaņā ar manu enerģiju. Lai pietiek man, bērnam un ģimenei - dzīvei. Tad es izlēmu, ka man ir normāli, ja es izskrienu astoņos, līdz ar to es varu celties ap septiņiem, un es tad tik ļoti sevi neierobežoju, ka man būtu vakarā ātri jāiet gulēt un no rīta agri jāceļas, un jau pēcpusdienā esmu nogurusi. Tātad, tā ir plānošana un testēšana, kas der manam enerģijas līmenim. Bet tas attiecas uz jebkuru cilvēku. Ir taču rīta cilvēki un ir vakara cilvēki. Ir jāskatās, lai man ir enerģija skriešanai, bet arī visam pārējam. Lai man ir fokuss darbam un ģimenei.
Tad, protams, atpūta. Tā var būt kājas gaisā dīvānā, paskatīties filmu. Tas var būt vienkārši pasēdēt 30 min, palasīt grāmatu. Bet tam ir jābūt. Man atpūta ir pabūt klusumā pēc darba nedēļas. Tā ir vai nu gara duša, vai vanna, kas nu kuram. Man pašai patīk vannā pasēdēt, un tās var būt 30 min, kas tev dod enerģiju. Vienkārši pasēžot, saprotot, ka man tagad nekas nav - šīs 30 min varu būt šeit un tagad. Tās var būt pāris lapas grāmatā, kādai filmai ļauties un apēst saldējumu. Mans moto ir - dzīvojam tagad, nevis krājam uz dzīves lielo atvaļinājumu. Protams, atvaļinājumi arī vajadzīgi, bet ne par to. Atpūta ir vajadzīga ikdienā. Nevar skriet bez atpūtām. Citreiz tas nozīmē, ka sestdiena, svētdiena pēc garā skrējiena man nav vajadzīga tik aktīva. Es ieklausos ķermenī un izvēlos palikt mājās, dārzā pasēdēt. Kaut gan man atpūta ir arī pastaiga. Piemēram, no rīta es noskrienu, bet pēcpusdienā eju pastaigāties, lai atslēgtos. Atpūtai ir jābūt obligāti.
Ēšanai arī ir sava nozīme. Man arī darbā prasa, vai esmu pielāgojusi savu ēdienkarti skriešanai. Es neesmu tik ļoti lielā mērā, kā biju paredzējusi un kā esmu lasījusi grāmatās, kā skrējējiem ēst. Es arī saprotu, ka man meita vai vīrs to neēdīs, tāpēc jā, es piedomāju par ēšanu, tā tas ir kopš diagnozes, bet tas ir vienkārši veselīgais dzīvesveids. Tas man neuzliek to līmlapiņu uz pieres, es vienkārši veselīgi ēdu. Pieturos pie 90/10 proporcijas. Piemēram, man mājās no glutēna nekā nav; es nepērku glutēnu saturošus miltu, viss ir bez. Bet, ja es kaut kur aizeju vai arī ja vīrs nopērk kādus makaronus ar glutēnu, tad tas nekas. Tā viena reize neko nemaina, es to nedaru ar stresu un esmu pieņēmusi, Atkal, es nelieku sev nekādas līmlapiņas, es to vienkārši uztveru par veselīgu dzīvesveidu.
Protams, ir smūtiji. Cenšos taisīt pa dienu mājās vai paņemu uz darbu, un tā vietā, lai apēstu kādu našķi, kad neesi laikus kārtīgi paēdis, izdzeru pa smūtijam. Tas ir veids, kā tos vitamīnus dabūt iekšā.
Vēl es lietoju uztura bagātinātājus saitēm. Tad D vitamīns, bet kopumā cenšos pārtikā iekļaut dažādību. Lai ir salāti, dārzeņi, augļi. Arī gaļa. Neesmu ne vegāns, ne veģetārietis, bet cenšos balansēt. Ne vienmēr ēdu gaļu, citreiz zivis vai jūras veltes, vai kaut kas no pupām. Pie ēdiena es piedomāju, bet to jau es daru ikdienā. Nav tā, ka tagad skriešanai tas būtu vairāk. Varbūt vienīgi laiks, jo jā, es pēc astoņiem vakarā neko neēdu. Tagad vasarā gan gadās pa reizei, kad vakarā kaut kur aizej un paēd. Tad es sevi nenosodu, vienkārši to izbaudu un dabūju to labo enerģiju. Bet zinu, ka vienā vakarā es to varu, un otrā vakarā es varu pateikt - nē, es jau vakar ēdu vēlu. Tas ir par kuņģi, lai viss sagremojas, lai nākamajā rītā labāk jūtos, kad jāskrien. Tas ir tas, ko ēšanas ziņā ievēroju striktāk.
Es, protams, lasīju, iedvesmojos, kā citi gatavojās. Izstaipīties, rūpēšanās par sevi, izgulēšanās, masāžas, jogas. Joga var kādam likties kā sports, bet es to uztveru kā rūpēšanos par savu ķermeni. Tas ir tas pēdējais - rūpēties par savu ķermeni, jo tavs ķermenis tādu slodzi izdara. Ar prātu tu to visu pievari, un tavs ķermenis to noskrien. Tāpēc par to ir jārūpējas. Masāžas, kur visus muskuļus izmasē, jogas, kur izstaipies kārtīgi, un tad vēl arī pasēdi uz dīvāna kājām gaisā.
Un, protams, atbalsts. Mana ģimene, vīrs un meita, man katru reizi, kad skrienu, seko. Sūtu viņiem tiešsaistē lokāciju, citreiz viņi ir mani noķēruši kaut kur, kad skrienu. Tas daudz dod. Tā sajūta, kad tu zini, ka atskriešu un meita būs priecīga - wow, tu tik daudz noskrēji, parādi kartē, wow! Es zinu, kādas ir tās sajūtas, pārejot pusmaratona finiša līnijai, un es nevaru iedomāties, kādas būs tās sajūtas, kad nofinišēšu maratonu, bet es jau to jūtu. Kad ir smagi, sev saku - bet iedomājies, kā tas būs, un tavējie vēl tur tevi sagaidīs, jo, protams, mana ģimene brauks līdzi. Es teicu, ka ja viņi nebrauks, es arī nebraukšu.
Arī ikdienā ģimene un tavs atbalsta loks ir ļoti vajadzīgs. Tas ir praktiski, es neesmu viena, es esmu ar kādu, kas mani atbalsta, kā var. Tas ir daudz, patiesībā ļoti daudz. Kad es katru sestdienas rītu eju garajā skrējienā, var pat divas ar pusi stundas aiziet. Ja nu sajūtos nogurusi, ja savajag tualeti un aizskrienu kaut kur pa sāniem, tad tās var būt arī trīs, trīs ar pusi stundas. Un es zinu, ka mani atbalstīs, un vīrs noteikti pieskatīs bērnu. Man par to vispār nav jāsatraucas vai slikti par to jājūtas. Atbalsts ir nepieciešams, lai kaut ko sasniegtu. Ne tikai šo mērķi, bet jebko.
Es neredzu, ka MS līmlapiņa mani bloķē. Varbūt sākumā es dzīvoju ar to MS līmlapiņu, bet tad es iemācījos viņu noņemt. Kā es to iemācījos? Es nezinu. Ir arī daudz cilvēku man apkārt, kas nezina, ka man ir MS. Jo es neuzskatu, ka tas kaut ko mainītu, ja es pateikšu. Darbā arī neviens tā pārmērīgi nezina, jo ko viņiem tas mainīs? Neko. To, ka viņi to sāks kaut kādā veidā pieminēt vai izturēties citādāk, es pat negribu zināt, nedomāju par to. Bet tas arī man palīdz dzīvot bez tās līmlapiņas uz pieres un skatīties uz lietām vienkārši kā cilvēks.
Ģimene man palīdz. Viņi zina, protams. Bet viņi mani nelimitē, neprasa - vai tad tu vari to, vai kā citādi. Es apzinos, ka kādā momentā var uznākt kaut kas, un es nevarēšu. Bet nekas. Uznāks, un tad arī tikšu ar to galā. Es sāku no punkta, kur es esmu. Un kas to zina; es noteikti noskriešu šo maratonu, un tad jau redzēs.
Noteikti MS nav nekāds šķērslis; es to tā nejūtu. Es pielāgojos savam ķermenim, pat neiedziļinos, tas ir MS dēļ vai tas tā vienkārši ir. Pielāgojos, un viss ir perfekti. Neceļos piecos, tās nav pasaules beigas. Darbojos.