Mana diagnoze - multiplā skleroze
Dubls N2. Vizīte pie psihiatra.
Šis man bija ļoti apzināts lēmums, jo es ieraudzīju, ka staigāju maskā.
Es nebiju godīga ne pret sevi, ne citiem, cenšoties izturēt savu ikdienas slodzi, lai arī nestrādāju algotu darbu.
Ejot terapijā jau daudz ko biju ieraudzījusi, sapratusi un izdarījusi, bet liela neapmierinātība kaut kur visu laiku vilkās man līdzi… lai arī centos to neizrādīt, tomēr beigās ieraudzīju savu masku aiz kuras slēpjos un nolēmu aiziet pie psihiatra ar nodomu, ka varētu sākt lietot antidepresantus.
Ļoti negribēju braukt uz Rīgu, tāpēc izvēlējos iet pie vienīgā psihiatra, kurš mani var pieņemt manā pilsētā. Tā bija psihiatre Ieva Reiktere, kura strādā gan Rīgā, gan citās pilsētās.
Biju ļoti priecīga, ka daktere bija ļoti kompetenta un veltīja man laiku gandrīz stundas garumā, kuras laikā man uzdeva vairākus atvērtos jautājumus, lai labāk izprastu manu sūdzību par savu pašsajūtu.
Tā kā man ir pieredze gan ar psihiatru, gan psihoterapeitu, tad es sapratu, ka viņa zina, ko dara un sāka ar jautājumiem par manām attiecībām ar manu mammu. Uzklausot mani viņa man piedāvāja antidepresantus, vieglu devu un pēc pusotra mēneša atnākt uz atkārtotu vizīti, lai noskaidrotu kā šie antidepresanti (AD) mani ietekmē. Jau brīdināja, ka tie būs jālieto ilgāku laika posmu.
Manī bija satraukums, jo biju dzirdējusi no paziņām, kuriem ir pieredze AD lietošanā, ka ir garastāvokļa svārstības, bet biju gatava savam jaunajam eksperimentam.
Man tas bija īpaši satraucoši, jo, kā kaut kad, kādā sarunā teica mūsu Simona, ka es esmu naturopāte. Kam varu piekrist, jo visas savas dzīves problēmas gribu atrisināt ar dabiskiem līdzekļiem. 😀 hahaha
Laikā starp atkārtoto vizīti pie psihiatra, man bija paredzēta vizīte pie manas jaukās neiroloģes un es padalījos viņai, ka biju pie psihiatra un sāku lietot AD, par ko daktere bija ļoti priecīga, uzsverot, ka tas ir vēl viens instruments kā mēs varam sev palīdzēt.
1. kuri izvairās lietot medikamentus, kurus viņiem izraksta neirologs.
2. kuri lieto tikai medikamentus un neko citu savā ikdienā nemaina.
3. kuri, jau saņemot atzinumu par diagnozi, sākuši lietot medikamentus, uzsākuši terapiju un papildus tam meklē alternatīvās metodes kā sev palīdzēt.
Vaicāju, kādi tad ir rezultāti starp šīm trim grupām un daktere atbildēja, ka protams tiem, kuri uzzinot par diagnozi ir sākuši lietot medikamentus, ko izraksta neirologs, uzsākuši psihoterapiju un mācījušies ieraudzīt, kas notiek viņu galvās, un, papildus tam, meklējuši alternatīvās metodes, kuras uzlabo cilvēkam viņa labjūtību.
Tad neiroloģe man lūdza nosaukt psihiatru un psihologu vārdus, ar kuriem man ir bijusi pozitīva saskare, jo viņa tos iesaka citiem saviem pacientiem.
Tāpēc šeit, es dalos ar terapeitiem, kuri ir man palīdzējuši manā dzīves gaitā.
Psihiatre Dr.Ilze Treimane, pie kuras biju vizītē Neirožu klīnikā. Viņa ar pirmo jautājumu atvēra man acis un tikšanās pie viņas Neirožu klīnikas ietvaros mani pamudināja sameklēt sev psihologu ar kuru atrādāt ilglaicīgi.
Pēc drauga ieteikuma atradu psihoterapeiti Velgu Sudrabu, kura specializējas psihosomatikas tēmā un nesen izdeva grāmatu par šo tēmu “Medicīniskā psihosomātika”, bet viņu es izvēlējos, jo ieraudzīju, ka man ir līdzatkarīgas attiecības ar savu mammu, kuras vēlējos atrisināt, jo skaidri ieraudzīju ka viņas ietekme uz mani atstāj sliktas sekas uz manu veselību (to man palīdzēja ieraudzīt psihiatre Ilze Treimane) un Velga Sudraba specializējās arī šajā tēmā - līdzatkarīgas attiecības.
Vēlāk, ne tik ilgu laika periodu, bet ļoti pozitīva pieredze bija pie psihoterapeites Madaras Pumpures, kura mani uzrunāja ar savu IG profilu < sakartosevi >.
Un, nesenā pieredze ar psihiatri Ievu Reiktere, kurai nav nedz mājaslapas, nedz sociālo tīklu profila, bet internetā ir atrodams neglaimojošs komentārs, zem kura es uzrakstīju savu pozitīvo pieredzes stāstu, lai citi, kuri meklē par viņu ko internetā redz arī manu, šogad ievietoto pozitīvo atsauksmi.
No savas puses varu tikai piekrist, ka, lai atbalstītu sevi šajā ceļā, ejot roku rokā ar nopietnu diagnozi, kurai vēl neviens nav atradis to īsto metodi kā pacientiem palīdzēt tikt ar to galā ir jāizmanto visas iespējas, jeb instrumenti, kādi ir pieejami tagad 2024.gadā, kad es rakstu šo rakstu.
Un tā…paiet mans pusotrs mēnesis un es esmu ļoti priecīga, jo šajā laikā mani nepavadīja nekādi melnie. Es nekļuvu par dārzeni (vienojāmies ar Vīru, ka viņš būs godīgs, ja redzēs, ka es kļūstu par dārzeni, kurš skatās vienā punktā un nereaģē).
Uzrakstot pēdējo teikumu aizdomājos - kāda stereotipiska domāšana :D
Un, mani pārsteidza tas, ka man atgriezās sen aizmirstas kvalitātes, kuras es sev jau biju norakstījusi!
Prāta asums, dzīvesprieks, es pat paiet varēju labāk, jo kāja vairs nebija tik notirpusi un uzlabojās apetīte par kuru es sūdzējos savai psihiatrei (un jūs jau esat pamanījuši, ka ēdiens un pašsajūta ir mans lauciņš un es ļoti labi saprotu, ka ja negribas ēst, tad veselīgo sevī dabūt ir nereāli grūti un tad visas kvalitātes sāk jukt, brukt un zust..).
Tā es priecīga devos uz atkārtoto vizīti pie psihiatres un viņa man prasa - kā tev klājās, kā tu jūties?
Es saku - labi, ļoti labi. Jūtu, ka manas fiziskās un kognitīvās spējas, kuras jau biju norakstījusi sāk atgriezties un uzlaboties.
Par ko daktere bija priecīga un teica, ka arī turpmāk varu lietot šīs zāles.
Kad prasīju - cik ilgi?
Daktere teica, ka visu atlikušo mūžu.
Tad es samulsu. Ļāvu savā galvā iziet 150’000 šaubīgām domām par un pret, un vaicāju - vai arī turpmāk man var atgriezties manas kvalitātes, par kurām es esmu jau aimirsusi?
Uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi, ka tas ir iespējams.
Vaicāju, bet kā tā? Man taču ir MS, kas ir atstājis sekas, kuras man likās būs neatgriezeniskas!
Uz ko terapeite atbildēja, ka viss ir mūsu galvās!
Es sev uzdevu tikai vienu jautājumu - vai es izvēlos baidīties no šīm mazajām baltajām tabletītēm un tās nelietoju vai izvēlos to labo sajūtu kāda man ir parādījusies, un par kuru es jau sen biju aizmirsusi, vai atgriežos pie tās Santas, kura bija pirms diviem mēnešiem - nelaimīga, sakņupusi, kaut kur izmisusi, negatīvi noskaņota, jo neredzēju izeju no tā visa?!?
Atbilde nebija ilgi jādomā. Es dzīvoju šodienai. Man ir brīnišķīgs Vīrs un divi bezgala jauki dēli ar kuriem gribu doties piedzīvojumos.
Es esmu iemācījusies neanalizēt, nedomāt, nesatraukties, par to visu domāšu kaut kad, pēc tam. Jo nav pareizi vai nepareizi, tā ir mana dzīve, mana pieredze šeit uz zemes.
Ar visu šo garo rakstu es gribu teikt, izmanto psihologa, psihoterapeita un psihiatra pakalpojumus, nebaidies no šie speciālistiem, nemoki sevi.
Paldies, ka lasi - Santa.