Mans dzīves ceļš.

Šajā rakstā es būšu ļoti atklāta. Man nav kauns runāt par notikumiem savā dzīvē, jo ļoti labi apzinos, ka cilvēki iet līdzīgām kakām cauri.

Svarīga atzīme - kad cilvēks prasa, tad pie viņa arī nāk atbildes.
Savā dzīvē esmu pieredzējusi, ka atbildes atnāk caur dzīvām sarunām ar cilvēku, kuru negaidīti esi saticis.
Kāds negaidīti iedod grāmatu, kurā vari izlasīt atbildi. Ieslēdzot Youtubu, ieraugu video ar virsrakstu, kurš uzrunā un tajā dzirdu atbildi, lai gan pirmo reizi redzu to cilvēku, kas to video ir izveidojis.
Pēdējā laikā tieši Instagram platforma ir kļuvusi bagāta ar speciāliestiem, kuri katrs dalās ar zināšanām savā jomā un arī tur es saņemu atbildes uz saviem jautājumiem.

Tāpēc, iedrošinu Tevi meklēt atbildes uz saviem jautājumiem un sāc ar to, ka NODEFINĒ, ko tieši vēlies zināt.

Svarīga ir arī kristiskā domāšana, filtrējot avotus, bet tur jau katram pašam jābūt gudrai galvai uz pleciem.

Tātad: Savas bailes es pazaudēju, meklējot atbildes par cilvēka eksistences būtību. Par to, kas notiek pēc nāves?
Tās bija Pētera Kļavas lekcijas viņa izveidotajā skolā REANIMARE. 
Tolaik tās bija klātienes lekcijas un pilnais kurss gāja divus mācību gadus.
Tagad ir pieejamas videolekcijas un zināšanas vari iegūt, skatoties sev ērtā vietā un laikā.

Tajā laikā es nepieņēmu savu diagnozi un cītīgi centos atrast tai cēloņus.
Pēc visa kursa noklausīšanās es kļuvu drusciņ gudrāka. :)

Tad arī izveidoju sev blogu, kurā atklāti dalījos ar savu diagnozi. Atceros, dienā, kad savā FB profilā dalījos ar saiti uz savu mājaslapu man bija slikta dūša.... liels nemiers.
Tā bija nedrošība un bailes, jo tā bija jaunā Santa, kura visai savai pasaulei, kurā biju dzīvojusi gadiem ilgi, atzinos par saviem vājajiem punktiem. Es apzinājos, kādas tam varētu būt sekas. Ka mana cilts mani izsviedīs laukā! Bet mani pārsteidza, kādas tam bija sekas. Es saņēmu milzum daudz uzslavas vārdus no cilvēkiem, no kuriem pat negaidīju ko tādu. Tas man iedeva mierinājumu, ka manām negatīvajām domām nav pamata.

*****

Tad es sapratu, ka manis izvēlētā stratēģija - paslaucīt putekļus zem paklāja un izlikties, ka istaba ir tīra, nebūs izeja. Jāsāk risināt attiecības ar savu Mammu.
Es par to domāju, bet nebiju pārliecināta, ar ko lai sāk.
Ja sūdu sāc kustināt, tad tas sāk smirdēt.
Saprotiet pareizi, es izvēlējos labāk nekustināju tēmu - attiecības ar Mammu, jo tas man sagādāja diskomfortu. Bet, tā kā es ieguvu jaunas zināšanas (Reanimare lekcijās), tad sapratu, ka ignorēšana nav risinājums.
Interesantākais bija tas, ka tajā laikā ar savu Vīru nolēmām, ka esam gatavi bērniņam. Ilgā laika posmā es nevarēju palikt stāvoklī, tāpēc devos pie ginekologa. Jau pirmajā vizītē, atbildot uz jautājumu, kāds ir iemesls manai vizītei, no ginekoloģes saņēmu pret jautājumu - kādas ir manas attiecības ar Mammu?

Tajā brīdi nodomāju: "Ko, atkal mamma pie visa vainīga?".
Jo tas bija saistīts ar manu vizīti pie psihiatra. 
 Ginekoloģe paskaidroja, ka jaunākajās ginekologu konferencēs tiek runāts par korelāciju starp sievietēm, kurām ir problēmas ieņemt bērnu un viņu attiecībām ar Mammu. Un viņa iesaka pārdomāt šo tēmu, jo reizēm medicīna ir bezpalīdzīga.
Uz ko es viņai atbildēju: "Ka tieši tagad esmu sākusi šo lietu kārtot, bet viņas sacītais mani vēl vairāk motivēs šo lietu sakārtot."

Tajā laikā, man atnāca draudzenes uzaicinājums piedalīties ģimenes sakārtojumā.
Nekad nebiju par to neko dzirdējusi un, kad prasīju draudzenei sīkāk izstaštīt par to, tad viņai bija grūti man izskaidrot tā, lai es to pareizi saprastu... Bet, tā kā man patīk eksperimentēt, tad ilgi nedomāju un aizgāju uz savu pirmo ģimenes sakārtojumu.

Centīšos izstāstīt tā, lai Tu varētu uztvert tur notiekošo.

Neliela telpa, kurā satieku prakses vadītāju un vēl piecas, man absolūti svešas sievietes. (tikai pēdējos gados šīs prakses sāk apmeklēt vīrieši).
Vadītāja prasa, kura vēlas būt pirmā? (draudzene brīdināja, ka ja dod iespēju izvēlēties, tad esi pirmā!)
Teicu: Es!

Viņa man uzdeva jautājumu - Kāpēc esmu šeit atnākusi? 
Teicu, ka man ir MS un man ir aizdomas, ka manas attiecības ar manu Mammu mani nelabvēlīgi ietekmē.
Viņa man prasīja, kādi mani ir biežākie simptomi ar MS.
Teicu, ka bieži tie ir redzes traucējumi un koordinācijas problēmas.
Uz ko vadītāja komentēja: Iespējams Tu negribi redzēt to, kas patiesībā notiek jūsu attiecībās un viņa negrib Tev ļaut iet savu ceļu, tur tevi ciešās saitēs.
Paturēju šo domu prātā un gaidīju, kas tagad notiks!

Man lūdz izvēlēties sievieti, kura būs mans aizstājējs šajā sakārtojumā.
Piebildīšu, ka te viss balstās uz intuīciju.
Vēlāk man bija jāizvēlās mana Mamma un mana ome (Mammas mamma), un opis (Mammas tētis).
Tā kā mans Tētis ir miris, tad viņa lomas te nebija.
Visām šīm sievietēm bija jāieņem sava pozīcija - atrašanās vieta. Es biju vērotājs no malas un gaidīju, kas notiks.
Pirmā bija "Santa", vēlāk "Mamma". Visiem lomu atveidotājiem bija jākomentē savas izjūtas un solis, kuru viņi gāja. (Līdzīgi kā cirkā, kad ejam gājienu ar kauliņiem).
Pirmais pārsteigums bija no manas Mammas lomas atveidotājas, kura izvēlējas manas lomas atveidotājai nostāties tuvu blakus, nedaudz no aizmugures un kā viņa komentēja, tad sajūtas bija, lai kontrolētu katru soli, kuru es varu spert. Tajā brīdī mana mute palika vaļā.... Tad prasīja manas lomas atveidotājai, kādas ir viņas sajūtas, kad "Mamma" ir nostājusies tuvu blakus.
Viņa atbildēja, ka nepatīkamas, gribas iet tālāk un prom no viņas.
Mans racionālais prāts vsu laiku vēlējās saprast, kas te notiek? Kā svešas sievietes var tik precīzi pateikt sajūtas, kādas valda manas un mammas starpā?

Negribu izplūst pārāk garā stāstījumā, jo tālāk es redzēju kādas ir manas omes un opja savstarpējās attiecības, par kurām man bija tikai aizdomas un tās nebija jaukas attiecības. Un kādas bija viņu attiecības ar viņu meitu.
Piebildīšu, ka es pamatīgi izraudājos šajā praksē.... 
Bet galvenais ieguvums no tās - es ieraudzīju to, par ko man neviens nestāstīja. Par to, no kādas vides nāk mana Mamma, kas ir cēlonis tam, kāda viņa man ir. Es kļuvu līdzjūtīgaka, bet tas nemainīja manas dusmas par to, kā viņa izturās pret mani.
Mani puzles gabaliņi salikās kopā un es varēju labāk ieraudzīt kopējo bildi, lai izprastu no kuriens aug kājas kādiem būtiskiem notikumiem manā dzīvē. 

Tagad, kad ir pagājuši gandrīz jau desmit gadu, es redzu, ka Sakārtojumi tiek biežāk izmantoti, lai atrisinātu cilvēka problēmas. Protams, cilvēkam, kurš vada šādus sakārtojumus ir jābūt zināšanām un ir jāmācās, lai varētu strādāt ar cilvēkiem.

*****

Nākamais solis bija jau pēc mana pirmā dēla piedzimšanas. 
Mēs bijām jau paŗcēlušies no pieRigas uz Madonas novadu un man bija krīze. Biju prom no ierastās vides, cilvēkiem. Biju kļuvusi par Mammu un redzēju cik ļoti nebiju gatava atdot visu savu laiku tikai bērnkopībai. Un papildus tam visam bija Covids.

Pamanīju, ka katreiz, pārceļoties tālāk no savas Mammas man kļuva vieglāk, jo saites attālinājas.
No Rīgas uz Pierīgu, un vēlāk uz Madonu. Kad sajūtu līmenī man kļuva vieglāk.
Nesaprotiet mani nepareizi. Mana Mamma nav slikta. Veids kā viņa iemācījās izdzīvot savu bērnību ir iesakņojies tajā kāda viņa ir tagad, kā pieaudzis cilvēks un tā ir viņas neapzinātā daļa. Viņa pati to neredz, tāpēc nesaprot kāpēc ar mani nav viegli? Jo man nepatīk pakļauties! 

Es pieņēmu lēmumu ilgtermiņa attiecībām ar psihoterapeitu!
Te es ielieku saiti uz savu rakstu par terapeitiem, ar kuriem esmu strādājusi.
Apzināti meklēju un atradu Velgu Sudrabu, kura specializējas jomās: Psihosomatika un līdzatkarīgas attiecības.

Tas bija liels un labs resursu ieguldījums manā dzīvē, kas atstāk pozitīvas sekas manā dzīvē ilgtermiņā un ir ieguvums maniem pēcnācējiem, lai es tās pašas muļķības, ko man pārnesa mani vecāki nepārnestu uz saviem bērniem.

Te es gribu pieminēt vienu no spilgtākajām lietām, kuru ieraudzīju savā sadarbībā ar terapeitu.

Manā dzīvē man ir pieredze ar partneri, kurš ir bijis vardarbīgs pret mani.
Kad man prasīja: Kāpēc es atļāvu sev sist? 
Man trūka loģiskas atbildes, jo es taču saprotu, ka vīrietim sist sievietei nav labi un ka tādām attiecībām nav jābūt, bet kāpēc es to pieļāvu.. nemācēju atbildēt.

Pēc šīs sarunas ar savu terapeiti es nolēmu intervēt savu Mammu. Biju gatava viņai uzdot tādus jautājumus kā: Vai Tu esi redzējusi, ka opis dara pāri mūsu omei?
Uz ko Mamma atbildēja, ka nē, opis pat mušai nevarētu izdarīt pāri.
Bet vēlāk pati turpināja, ka omei bija attiecības ar kādu citu vīreti, kur viņa ir redzējusi, ka viņš piedzēries kļuva greizsirdīgs vai vnk dulls un varēja vicināties ar dūrēm. Viņa arī pieredzējusi, ka abas muka no viņa prom un slēpās šķūnī.

Tad saņēmu drosmi un vaicāju par savu mīļoto Tēti.
(Tieši terapijā man atvērās acis un es ieraudzīju, ka viņš nebija tik labs kā es to biju uzzīmējusi savā galvā, bet tas jau ir cits stāsts.)

Un saņēmu atbildi, ka strīdu laikā tētis vicināja rokas vai stipri satvēra.

Kad prasīju Mammai, kāpēc Tu to pieļāvi? Kāpēc negāji prom?
Viņa teica, ka tētis teica, ka ņems Tevi sev līdzi, tāpēc negāju....

Īsumā: Mana Mamma iemācījās no savas Mammas, ka vīrietis var izdarīt pāri, bet sieviete drīkst palikt ar viņu kopā. Un arī es, redzot, ka mans Tētis ir dusmīgs, notiek pamatīgi strīdi (lai gan es netminos, ka būtu redzējusi vardarbību, bet mūsu apziņa ir viltīga un nepatīkamās lietas pati noliek kaut kur dziļi tā, lai mēs to neatcerētos) sieviete neko nemaina un paliek ar viņu kopā, kas atstāja paliekošas sekas arī uz mani un es neko nemainīju, lai gan vīrietis, ar kuru biju kopā bija greizsirdīgs un nemācēja pārvaldīt savas emocijas un bija tirāns manā dzīve ļoti ilgu laiku.

Paldies pieredzei, paldies psihoterapijai, kurā ieraudzīju kā notiek lietas dzīvē.
Cik viegli mēs pārņemam lietas no mūsu atbalsta personām, kuras ir mums blakus no pirmajām dienām. To ieraudzīt savā dzīvē bija ļoti skurbinoši, jo pēkšņi saproti, ka nevari daudz ko ietekmēt, tikai to, kas notiek TAGAD, ar tādām zināšanām, kādas tev ir TAGAD.

Un te es ceru, ka ieraudzīji manas ziņas nodomu: Dzīve notiek, tai ir savi algoritmi tam kā tā notiek, bet tikai zināšanas un cilvēka rīcība var kaut ko mainīt, lai paaudžu paaudzēs netiek pieļautas vienas un tās pašas kļūdas.

Jo gribi tu to vai nē, bet pasaule evolucionē. Tā ir kā gaļas mašīnas, kurā iekrītam visi mēs, bet sāpīgāk ir tiem, kuri neizprot kāpēc.

Visas manas zināšanas sniedz man mieru, ko novēlu ikvienam.

Jo nemiers ir stress, kad mūsos notiek ķīmiskas reakcijas un mūsu ķermenis slimo.

Es dalos savā pieredzē, jo zinu, ka ir daudzi no mums, kas piedzīvo vienus un tos pašus izaicinājumus dzīvē. 

Bet tāda ir dzīve. Dvēselei nemirstīga. Jo mirst tikai konkrētās dzīves čaula, bet dvēsele, kā cietas disks saglabā visu piedzīvoto, lai vēlāk atdzimtu un piedzīvotu no jauna visas emociju gammas.

Nav komentāru

Komentēt