Nāve un augšāmcelšanās. Normāls dzīves process.

Tāds baigais virsraksts, bet tieši tā es arī jutos, kad uzzināju par diagnozi.

Katastrofa. Bailes. Izmisums. Tas bija 2006.gada rudens, kad ārsts man paziņoja par diagnozi. Man bija tikai divdesmit gadu un, jo vairāk es uzzināju aizkulises, kas ir ap šo diagnozi, jo mokošāku miršanu, dzīvai paliekot, es pieredzēju.

Saņemšanās. Rīcības plāna izstrāde. Esmu pateicīga savam raksturam, tas man neļāva tā vienkārši sakņupt. Sāku uzdot jautājumus un, kurš meklē, tas atrod. Toreiz es svēru 94 kg! un iekšējā balss mani pamudināja, saņemties un tik no liekā svara vaļā. Es nometu 35 kg! sava liekā svara un jutos fantastiski! Biju pilna enerģijas.

Kurš kuru? Apmēram tāda ir mana attieksme pret diagnozi - viņa mēģina uzveikt mani, bet es viņu! Tiekot galā ar vienu ienaidnieku (liekais svars) man parādījās enerģija un sāku rakt dziļāk. Nezinu, no kurienes, bet man visu laiku ir pārliecība, kas viss, kas notiek cilvēkam apkārt, izriet no viņa paša. Es meklēju, kas ir tas, kas ir radījis man šos veselības sarežģījumus. Mans izzināšanas ceļš ir bijis krāšņs, jo tika lasītas grāmatas, uzklausīti guru, pieredzētas dažādas terapijas, apmeklēts astrologs un pat apgūta astroloģija! Visspilgtāk atmiņā palicis mans pirmais sistēmiskais sakārtojums, jo tas gan atvēra acis uz to, kas notiek manā ģimenē, gan paplašināja manu apziņu, ieliekot vēl vienu puzles gabaliņu manā pasaules uztveres kartē, lai vēl labāk ieraudzītu to kā tā notiek. Mans izzināšanas ceļš visu laiku turpinās.

Maskēšanās. Noliegšana. Realitātes nepieņemšana. Es piedzīvoju laiku, kad apzināti slēpu MS klātesamību no apkārtējiem. Tā es jutos labāk un drošāk, jo vēlējos būt tāda pati kā visi citi - laba, veiksmīga, visu varoša. Diemžēl, vai par laimi, gadiem ejot, veselība sāka pretoties konceptam “laba, veiksmīga, visu varoša”, es noguru un jutu sevī nepieciešamību novilkt masku un atklāti pateikt visu kā ir. Izveidoju blogu, caur kuru es sāku pieņemt savu realitāti un izjust pateicību par sniegto pieredzi. MS mani motivēja un bija liels faktors manām pārmaiņām.

Ģimene. Kad es pieņēmu sevi ar savu MS, nākamo gadu laikā es kļuvu par Sievu un Mammu diviem bērniem. Es to raksturotu tā - kad aizver vienas durvis ciet, tad atveras jaunas durvis. Tam bija vajadzīgs laiks un tas ir normāli. Tas nav viegli, jo pasaule, burtiski, visus aicina būt perfektiem, skaistiem un veseliem, un tik ļoti gribas tādam būt. Tāpēc ir jāmeklē iemesli, kāpēc ir tik gūti pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, savu realitāti.

Psihoterapija. Lielisks instruments savas iekšējās pasaules izzināšanā. Beidzot, top skaidrs, no kurienes aug kājas tam, kāds esi un tad seko labākais - spēja izvēlēties - kāds Tu gribi būt! Pēc bērna ienākšanas manā dzīvē, es pazaudēju laiku sev. Sapratu, ka man ir nepieciešams kāds no malas, kurš mani var atbalstīt, turpinot savu izzināšanas ceļu. Izvēlējos psihoterapiju.

Ceļš uz mieru. Šobrīd es strādāju ar sevi un saviem velniņiem, lai iegūtu mieru. Iedomājos, ka rokās nesu trauku ar ūdeni un mans uzdevums ir rūpēties, lai ūdens ir rāms, pretējā gadījumā, netīrumi, kas nogulsnējušies trauka dibenā, pacelsies virspusē un ūdens būs netīrs. 

Tā ir metafora par Prātu, kurš visu laiku ir nemierīgs un pilns ar maldinošām domām. Būt tagadnē, šeit un tagad, klusumā, kad ieraugi visu kā tas ir un redzi domas, kuras mēģina pieķerties, lai varētu materializēties. Aizgūts no Budisma.

2023.gadā aprit septiņpadsmit gadu, kopš esam mijiedarbojušās ar MS.      

Atskatoties uz pieredzēto es varu novērtēt visu, kas noticis, tas ir mani mainījis un izveidojis par to, kas es esmu šodien. Es esmu dzīva, tātad, nekas vēl nav beidzies un es turpinu spēlēties šajā pasaulē.

Nav komentāru

Komentēt